Daļa latviešu, kas dažādu iemeslu dēļ atradās frontes otrajā pusē, tika iesaistīta Sarkanajā armijā. Viņus skaitliski bija daudz mazāk. Vēlāk no latviešu karavīriem tika izveidota divīzija, kuras 1942. gadā par varonību piešķīra 43. gvardes divīzijas nosaukumam. J. Staļins neuzticējās nacionālajām vienībām, tādēļ latviešu karavīrus sūtīja uz smagajiem frontes sektoriem. Jau pirmajos kara gados krita ap 26000 latviešu kareivju. Nacionālo vienību papildināja ar citu tautību karavīriem.
Padomju okupācijas režīms jau 1944. gadā izdarīja mobilizāciju tajā Latvijas teritorijā, ko bija ieņēmusi Sarkanā armija. Latvieši bija spiesti iet kaujās Kurzemes frontē, kur pret viņiem stāvēja latviešu leģionāri. Daudzi, atkal atcerēdamies „Baigo gadu”, slēpās mežos, lai izvairītos no mobilizācijām un represijām. Tūkstošiem cilvēku nelegāli atstāja Latviju un ar to motorlaivām devās uz Zviedriju. Citi devās mežos, lai cīnītos pret padomju okupācijas varas vīriem ar ieročiem rokās. Sevišķi spēcīgi darbojās Latgalē. Vēlāk cīnītāju skaits saruka, jo lielās lauksaimnieku deportācijas rezultātā partizānu zaudēja daudz atbalstītāju.
…