Latvieši ir pelēki drūma tauta. Mēs baidāmies atšķirties cits no cita, jo nav pieņemts, ka kāds izceļas no ikdienas pelēkās masas. Mēs labāk iztērējam pēdējo piecīti lētam “grādīgajam”, ieslīgstot pelēkās ikdienas vēl pelēkākajās problēmās. Mēs cītīgi sekojam zināmu seju gaitām, lai pēc tam varētu rīkoties pēc viņu sniegtā parauga un teikt, ka mēs esam moderni, jo darām tā kā viņi – tie lielie un zināmie. Tas ir tik drūmi!
Nedod Dies’, ka kāds latvietis ir apģērbies, uzvedies vai izteicies citādāk nekā lielais pūlis! Nabaga cilvēks – tagad viņam nāksies uzklausīt it kā čukstus, bet tomēr pietiekami skaļi un skaidri izteiktos pārmetumus no vecākā gadagājuma cilvēkiem un uztvert viņam raidītos kritiskos skatienus no savu tautiešu puses. Vēl joprojām no mūsu apziņas nav izzudis padomju laikā iegalvotais princips, ka tikai pūļa izskats, darbība un uzskats ir tas pareizais. Iespējams, ka tieši tāpēc vēl šodien uz latviešiem ar citādākiem uzskatiem nekā pelēkajai masai, viņu pašu tautieši skatās caur pirkstiem un ar piemiegtām acīm. Mēs baidāmies atšķirties un nosodām tos, kuri cenšas izcelties starp pārējiem, padarot savu dzīvi ne tik vienmuļu, jo tas mums šķiet nepieņemami. Un lielais pūlis ir ar mums…
Mūsu ikdienas problēmas gadsimtu gaitā nav mainījušās – sadzīve un nauda, nauda un sadzīve. Neraugoties uz to, ka mūsu pašu Latvijā notiek dažādas traģēdijas (nemaz nerunājot par ārpasauli), par kurām mēs tikai nošausmināmies, uzskatot, ka tādējādi esam izrādījuši savu līdzjūtību, un atviegloti nopūšamies “labi, ka ar mani viss kārtībā”, mēs uztraucamies tikai par to, kas tieši skar mūs pašus. Skaidra lieta – ko tur satraukties par citu problēmām, pietiek jau ar savējām. Diemžēl mēs neesam iemācījušiem novērtēt un salīdzināt – uzskatām (vai pataisām) savējās par milzīgām traģēdijām, kamēr cilvēki Āzijā mirst badā un Tuvajos Austrumos risinās karš. Labi, ka mums vismaz ir iespēja par pēdējo naudiņu nopirkt kaut ko dzeramu, kas palīdzēs atslābināties no visām tām ikdienas šausmām un varbūt pat paskatīties uz visu no citas puses. Sak’, ko ta’ pa to piecīti tādu prātīgu var nopirkt – knapi dzeramais sanāk… Taču katrs, kurš apguvis matemātikas pamatus un kaut ko saprot no elementārās ekonomikas, izrēķinās, ka ar to pietiek, lai pabarotu ģimeni vēl vismaz pāris dienas. Labi, ka ir tādi tautieši, kuriem naudas nekad neaptrūkstas – būs no kā aizņemties! Un tā nu mēs sēžam pie zilā televizora ekrāna ar glāzi rokās, kārtējo reizi nošausminoties, cik trakas lietas tai pasaulē notiek, un priecājoties, ka ar mani tas nav saistīts.
…
