Ar kaut ko ir jāsāk. Visas cilvēces pamatā bija spēja nodrošināt barību sev un tādejādi izdzīvot. Gids mums stāsta par to kā senie latvieši ir apstrādājuši lauku. Mūsu priekšā stāv daudz dažādu arklu. Katrs no viņiem pieder kādam noteiktam posmam vēstures ciklā. Paši pirmie arkli bija ļoti vienkārši. Tika nocirsti koki, tos sacirta gabalos tā, lai uz noteiktā garuma gabala atrastos zari. Šīs iegūtās pagales tika sietas kopā. Tā veidojot primitīvo arklu. Zari ļoti ātri lūza un to konstrukcijas rezultātā nācās mainīt gabalu jaucot ārā visu iepriekšējo arklu. Tas kļuva par nogurdinošu procesu. Tāpēc tika veidots nu jau modernāks arkls. Vēl joprojām veidots no koka. Atšķirība bija tāda, ka pamats (skelets) bija viengabalaini darināts kopā, bez zariem, bet zari tika atsevišķi sieti klāt. Formas bija kā konusiem. No platākā uz šaurāko. Šādus konusus varēja darināt daudz un dikti. To nomaiņa bija elementārāka. Salūzušo gabalu ņem ārā un tā vietā sien citu. Nākošais posms bija tāds, ka šajā pat konstrukcijā koka uzgaļi tika nomainīti pret dzels, kuru salaušana vairs nebija tik ļoti iespējama. Šie darinājumi vēl svarā bija diezgan viegli, salīdzinoši ar tīra dzels arkliem. Attēlā ir redzami divi dažādi metāla darinājuma arkli. Viens no tiem ir ar vienu lāpstu, bet otrs ar vairākām atsperēm. Šie arkli bija patiešām smagi. [Autors izmēģināja pacilāt] Gadījās tā, ka zirgs tos pat nevarēja pavilkt, kur nu ja tie bija zemē iedzīti lauka uzaršanai. Bet progress dzelzs izmantošanā bija manāms. …