Jā, Laura ir labs piemērs daudzām mātēm. Viņa vienmēr ir strādīga un gādīga saviem bērniem, mīlēdama tos ar neaprakstāmu mīlestību. Nešaubos, ka šādu mīlestību viņa sniedz saviem skolniekiem kā skolotāja. Arī vīramātei viņa nekad nav atteikusi palīdzību gan lauku darbos, gan arī mājas solī. Šķietami liekas, ka Laura ir diezgan spēcīga savā būtībā, bet neviens nespēj patiesībā ieraudzīt, cik dziļa ir viņas dvēsele. Tik dziļa, kā „Tomariņu” aka-„tālu, tālu apakšā kā monēta vizēja neliels pelēks aplītis, pretim kāpa valga dvesma...”. Viņas dvēselē līdz galam nespēj ielūkoties neviens, pat Rūdolfs. Lai arī abu vidū ir bijušas vairākas sastapšanās un abu sirdis ir pārņēmušas savādas trīsas, kuras rodas mīlestībai rodoties, vienalga Laura sevi pilnībā neatklāj. Kāpēc? Bailes no nezināmā? No iespējamās laimes? Vai arī- kā būs ar Riču? Tik daudz jautājumu šalc pāri viņas galvai un skumji vārdi nāk pār viņas lūpām-„kāpēc mēs visi esam nelaimīgi?”. Lai vai kā, bet Rūdolfs nespēj aizkavēt neizbēgamo.
Izlasot šo romānu, arī man gribas reizēm teikt šos pašus Lauras sacītos vārdus redzot nevis tādus, kā vecie Putrāmi, kuriem sava laime ir jau azotē, un ne Viju, kurai laime stāv vel priekšā, bet tādus, kuri ir vīlušies savos vīros un sievās, un kuri nespēj neko mainīt, lai netraumētu savus tuvākos, kuriem vienkārši jādzīvo dzīvi tālāk nesot savu dzīves sūrumu līdz. Mēs spējam būt laimīgi daudzos dzīves sīkumos, bet patiesi laimīgi mēs esam tad, kad atrodam savu vislielāko laimi, kas piepilda mūs, stiprina mūs un ir kopā ar mums visa mūža garumā.
…