,, Laiks ir kustības mērs attiecībā pret to, kas notiek pirms tam un pēc tam.” ( Aristotelis )
Viduslaikos nešaubīgi tika pieņemts, ka visa pasaule, arī laiks un telpa, ir Dieva radīti. Aurēlijs Augustīns (354 – 430) norāda, ka laiks nav nekas reāls, jo daļas, no kā tas sastāv, arī nav reālas: pagātnes vairs nav, nākotnes vēl nav, bet tagadne – tikai acumirklis. Pagātne un nākotne saistītas ar esošo reālo nunc (tagad).
Kristīgās laika izpratnes pamatprincips ir notikumu neatkārtojamība un neatgriezeniskums, jo pretējā gadījumā būtu pakļauta šaubām Dieva Dēla vienreizējā piedzimšana un arī cilvēka cerības uz galīgo atpestīšanu.
Cilvēka dzīves laikam – tempus – ir sākums un beigas, ko ierobežo cilvēces vēstures ilgums. Mūžība – aeternitas – pastāv ārpus laika un ir Dieva atribūts. Laikmetam – aevum – ir sākums, bet nav vēl beigu, un tas atrodas starp mūžību un cilvēka dzīves laiku.
Viduslaikos laika kategoriju apjēdz, konfrontējot to ar mūžību. Absolūta realitāte piemita tikai mūžībai; zemes dzīve, cilvēka darbība – otršķirīga un maznozīmīga. Mūžībai nebija laika īpašību – attīstības, notikumu secības, procesu nomaiņas. Mūžību raksturo bezgalība, bet radītais zemes laiks bija saistīts ar noteiktu sākumu – pasaules radīšanu. Šim momentam cilvēka acīs bija īpašs realitātes statuss, un tas figurēja kā atskaites punkts, ar ko sāka skaitīt laiku. Mazāk pārliecinoši runāja par laika beigām, kaut arī pati šī perspektīva bija nešaubīga. …
