Laiks un telpa

Katru laikmetu raksturo neatkārtojams, individuāls telpas un laika redzējums, tas caurvij jebkuru cilvēciskās esamības jomu, nosaka specifisko rīcības veidu raksturu un tādējādi kļūst par eksistences formu.
Droši vien vissavdabīgākais, vispārsteidzošākais telpas un laika modelis, salīdzinot ar mums ierastajām telpas, laika skatījuma formām, vērojams arhaiskajās sabiedrībās, kurās dominē mitoloģisks pasaules uztvērums.
Telpas un laika pārdzīvojuma formas konstatējamas arī latviešu mītā, kas izpaužas kā dainās, tā pasakās. Latviešu dainās un pasakās telpa ir konkrēti , neviendabīgi telpas gabali. Telpu dainās dala tā saucamās ‘’telpiskās zonas’’- Daugava, jūra atdala vienu telpas gabalu no otra, dzīvo valstību no mirušo valstības.
Piemēram, Latviešu tautas dziesmās:

Steidzaties, bāleliņi,
Ko tik ilgi kavējat:
Lai es savu guļas vietu
Ar saulīti apraudzīju.

Kas kait manam negulēt
Baltā smilšu kalniņā.
Vēji pūta, meži šalca,
Kalna gali gavilēja.


…