Tieši tādēļ man šķiet, ka relatīvais laiks – laiks, ko skaita dvēsele, - cilvēku dzīvē ir daudz svarīgāks par laiku, ko skaita pulkstenis. Dvēseles laiks vairāk atbilst Sv. Augustīna filozofiskajai laika definīcijai, kaut arī šis laiks var tikt izmantots kā mērīšanas sistēmas elements. Tomēr tas mēra nevis ikdienišķas norises, notikumus, bet gan kaut ko dziļāku, personiskāku, katram cilvēkam savu. Katra cilvēka mūžu. Ja reālais laiks visiem ir viens – mēs zinām, ka pasaulē laiks tiek mērīts pēc Grinča laika, ko nosaka speciālisti Anglijā, Grinča laika observatorijā, kas atrodas tieši uz nulles meridiāna -, tad dvēseles jeb relatīvais laiks katram ir individuāls un dziļi personisks. Mēs katrs pats varam izvēlēties, ko ar šo laiku darīt. Diemžēl visbiežāk mēs to izniekojam velti, tādējādi nodarot sev emocionālu postu. „Neizniekojiet laiku – tas ir audums, no kura darināta dzīve!” – sera Ovena Villansa Ričardsona vārdi.…