Dažādos gadsimtos laika jēdziens ir izprasts dažādi. Laika gaitā izpratne par laiku ir būtiski mainījusies. Filozofijā ir svarīgi saprast vai laiks ir reāls vai tas pastāv tikai cilvēka apziņā1 . Piemēram, antīkajā sabiedrībā laiks ir cikls - nebeidzams riņķojums un mūžīgā atgriešanās. Senebreju kultūra iztaisno laika ritmu, liekot tam plūst no pagātnes uz nākotni. Renesanses laikmetā laiks iegūst vērtību un kļūst par indivīda guvumu. Šajā laikā ir vērojami centieni taupīt laiku, lai vairotu mantu un varu. Jaunlaiku sākumā par svarīgu laika un telpiskās struktūras elementu kļūst bezgalības apziņa.2 Vērojot laika jēdziena attīstību, var secināt, ka laiks un tā nozīmība ir attīstījusies līdz ar cilvēci. Skaidrojumos atspoguļota konkrētā laika posma cilvēka dzīves uztvere, vērtības, kā arī apkārtējā vide.
Mūsdienu pasauli raksturo tas, ka laika kļūst ar vien mazāk un līdz ar to cilvēks kļūst arvien atkarīgāks no tā. Cilvēkam nemitīgi jādomā vai viņš laiku izmanto lietderīgi, jo katrs nepareizs solis var atņemt kādu posmu no tik svarīgā laika. Šeit rodas jautājums, kā gan tas ir iespējams, ka mūsdienās, kad tik lielu mūsu dzīves daļu ir pārņēmušas tehnoloģijas, kuru pamatuzdevums ir atbrīvot mūs no konkrētiem darbiem, laika kļūst arvien mazāk? Kāpēc pieaugot informācijas apjomam, laika kļūst arvien mazāk? Kāpēc šķiet, ka internets ir pārāk lēns? Apskatot ikdienišķo cilvēka dzīves ritmu, jāsecina, ka nekas nenotiek bez moderno iekārtu klātbūtnes. Tās mūs pavada it visur – no rīta mūs modina modinātājs, kas automātiski sāk spēlēt iemīļoto radiostaciju, kafiju uzvārām elektriskajā tējkannā, ceļu uz darbu palīdz veikt navigācijas ierīce automašīnā, uz ofisu uzbraucam liftā, darba dienu sākam ar elektroniskā pasta pārbaudi un atbildēšanu uz vēstulēm, tad papētām jaunākās ziņas internetā, tālāk seko telefona konference ar uzņēmuma īpašniekiem no Amerikas... un tas viss ir tikai mazākā daļa no dienas, ko pavadām tehnoloģiju ieskauti. …
