Kad es savam nu jau mūžībā aizgājušajam vectēvam reiz pusaudža gados jautāju: “kādas avīzes bija Ulmaņa Latvijā?”, viņš bez vilcināšanās atbildēja: “”Jaunākās Ziņas” un “Pēdējā Brīdī””. Šie nosaukumi palika manā atmiņā visus šos gadus un neizgaisa no turienes. Vēl viņš minēja tādu dīvainu uzvārdu – Benjāmiņš. Viņi bija vīrs un sieva. Viņi esot bijuši pasakaini bagāti cilvēki, kuriem piederēja daudzi nami Rīgā un viņus sauca par Latvijas preses karaļiem. Vectēvs stāstīja man par Benjāmiņu ģimenes spožumu un postu vēlākajos padomju okupācijas gados, to, kā Benjāmiņu kundze esot Sibīrijā, izsūtījumā apglabāta bez zārka ietīta audeklā. To visu bija tik savādi dzirdēt toreiz vēl padomju gados, kad iznāca tikai daži pārsvarā neinteresanti laikraksti un žurnāli. Šis stāsts kaut kā iespiedās manā atmiņā un ar laiku pat sāka rosināt zināmu interesi. Kad es vēlāk dažiem citiem vecāka gadagājuma cilvēkiem pavaicāju: “Kas īsti bija “Jaunākās Ziņas?”, es saņēmu vispretrunīgākās atbildes. Vieni to nosauca par tenku avīzīti, kas to vien darīja, kā maitāja savu lasītāju gaumi ar apšaubāma satura rakstiem un romāniem. Citi teica, ka “Jaunākās Ziņas” bija ietekmīgākais un nopietnākais laikraksts pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, vēl citi – ka tā bijusi lielākā bulvāravīze visā Baltijā un tamlīdzīgi.
Vēlāk, 90. gados, kad parādījās tāda avīze kā “Vakara Ziņas”, man uzplaiksnīja atmiņā arī kādreiz dzirdētais par “Jaunākajām Ziņām”. Man kaut kur šie abi nosaukumi saistījās kopā un likās, vai tikai šī mūsdienu bulvāravīze dzeltenajā krāsā kaut kādā mērā nav šī slavenā Ulmaņlaika laikraksta turpinājums? Vai tā patiešām bija vai tā man tikai likās, es toreiz vēl nezināju. Gribēju paturēt savās rokās īstu “Jaunāko Ziņu” numuru, izlasīt, salīdzināt. Tāpēc tad, kad kļuvu students un mums Komunikācijas studiju programmā bija tāds priekšmets kā “Latvijas komunikācijas vēsture” es par sava patstāvīgā darba tēmu bez vilcināšanās izvēlējos tieši “Jaunākās Ziņas” un devos uz Latvijas Nacionālās bibliotēkas Periodikas lasītavu lai iepazītos ar avīzi tuvplānā.
Izrādījās, ka “Jaunākās Ziņas” bija ietekmīgākais un lielākais dienas laikraksts ne tikai visu pirmās Latvijas brīvvalsts laiku, bet jau vairākus gadus pirms tam. Kā vēsta literatūra, “Jaunāko Ziņu” pirmais numurs atklātībā parādās 1911. gada 8. decembrī. Tas nav lielāks par divkāršu rakstāmā papīra loksni un maksā tikai vienu kapeiku. To izdod Antons Benjāmiņš, bijušais avīzes “Rīta Vēstnesis” redaktors kopā ar savu dzīvesbiedri Emīliju Elku (vēlāk Benjāmiņu). Pirmais metiens ir tikai 7000 eksemplāru. Laikrakstā ievietotās ziņas ir īsas un konspektīvas, viegli uztveramas. Savas darbības pirmajos gados tas orientējas uz strādniecību un pārējām mazturīgajām aprindām. Šajā laikā laikraksta nostāja ir pasvītroti demokrātiska, tas atbalsta strādājošo cīņu par lielākām darba algām un īsāku darba dienu.
Šis bija laiks pirms I Pasaules kara, Latvija atradās Krievijas Impērijas sastāvā. 1905-07. gada revolūciju nomainījis cara režīma reakcijas periods ar P. Stolipinu priekšgalā. Demokrātijas asni tika apkaroti visā Krievijas Impērijā. Tomēr latviešiem jau ir savi preses izdevumi, biedrība, sava inteliģence. Nesenā cīņa par sociālu un ekonomisku atbrīvošanos no apspiedējiem vēl ir dzīva tautas dvēselē. Pēc atentāta pret Stolipinu Kijevā 1911. gadā pieaug kreiss noskaņojums tautā, sociālistu un marksistu grupu aktivitātes. Šajos apstākļos orientācija uz strādnieku auditoriju garantēja jaunajam laikrakstam plašu lasītāju pulku un līdz ar to arī labu peļņu. Bez tam šī “kapeikas avīzes” koncepcija (tipogrāfiski vienkāršs, neliels, tabloīda formāta laikraksts ar vienkāršu ziņu materiālu un sensacionāliem jaunumiem uz lēta papīra) nodrošināja iespējami lielāku tirāžu un līdz ar to arī apgrozījumu. Lielā tirāža piesaistīja arī reklāmdevējus. Dažos numuros tajā laikā avīzes lielāko daļu aizpildīja komercfirmu reklāmas. Avīzē iekārtota rubrika “Strādnieku dzīve”. Tomēr “Jaunākās Ziņas” nekādi nebūtu uzskatāmas par sociālistisku vai marksistisku presi. Šajā laikā izdevums veicina arī nacionālo pašapziņu savos lasītājos. Interesanta iezīme ir laikraksta pastiprinātā pievēršanās teātrim, aktieriem, viņu dzīves apstākļiem. Tas varētu būt skaidrojams ar to, ka vairākiem Benjāmiņu dzimtas locekļiem tā vai citādi bija cieša saistība ar teātri.
Pirmie numuri, kurus man bibliotēkā izdodas dabūt un skatīt personīgi, ir no 1914. gada janvāra. Rit avīzes izdošanas ceturtais gads. Jāatzīst, ka pirmo gadu numurus man lasīt un saprast bija diezgan grūti, tik ļoti viņi atšķīrās no mūsdienu preses izdevumiem, pie kuru struktūras un noformējuma mēs visi esam pieraduši. Laikraksta iekārtojums ļoti vienkāršs, pirmajā lapā kaut kas līdzīgs ievadrakstam vai redaktora slejai bez virsraksta. Ziņu informācija vienkārši sakārtota slejās, pēc mūsdienu izpratnes to varētu saukt par īsziņu formātu ar vāji izteiktiem virsrakstiem, ja par tādiem var nosaukt ar biezākiem burtiem izceltus pirmos vārdus rindkopā, aiz kuriem tūlīt seko pārējais teksts. Pirmie parasti bija “atslēgvārdi”, kas piesaista lasītāju uzmanību (zādzība, nodedzis, mironis, ielaušanās, kautiņš, nekārtības utml.), tas liecina, ka izdevēji un redaktori jau tad aptvēra, ar ko var panākt auditorijas uzmanību, lai ziņas tiktu arī izlasītas. Lielāki virsraksti parādās tikai saistībā ar avīzes iekārtojumu un tos var uzskatīt par rubriku virsrakstiem. Tie ir vienkārši – Iekšzemes ziņas, Rīgas ziņas (vēlāk arī Jūrmalas ziņas), Papildus ziņas, Telegrammas. Jāatzīst, ka ziņu materiāls ļoti detalizēts, aptverošs un izsmeļošs. Pārsvarā tie ir dažādi krimināli, skandalozi un šokējoši notikumi, kas tomēr uzrakstīti tiem laikiem labā latviešu valodā. Centrālajā atvērumā (2. – 3. lpp.) apakšdaļā kāds no ārzemju autoru bulvārromāniem turpinājumos. Daudz reklāmas un sludinājumu avīzes pēdējās lapās, tā principā neatšķiras no tās, kāda tā ir mūsdienās, ja nu vienīgi ar poligrāfisko izpildījumu un kvalitāti. Šajā laikā avīze ir 4. – 6. lappuses bieza un maksā vienu cara kapeiku neatkarīgi no lappušu skaita.
1914. gada vasaras numuros interesanti vērot, kā attīstās I Pasaules kara notikumi. Šajā laikā parādās analītiskāki raksti par notikumiem Eiropā. “Jaunākās Ziņas” detalizēti atspoguļo kara gaitu visās frontēs, parādās rubrika Eiropas karš, vēlāk arī Kara gleznas, kurās jau tautā pazīstami autori tēlo karavīru dzīvi, gaitas frontē u.tml. parādās karikatūras, feļetoni, kuros izsmieti vācu, austriešu un ungāru iebrucēji. Interesants ir tā laika karadarbības atspoguļojums “Jaunākajās Ziņās”. Kaut arī tiek ziņots par ķeizariskās armijas sasniegumiem un vāciešu sakāvēm, frontes līnija arvien vairāk un vairāk tuvojas Latvijas teritorijai. 1915. gadā parādās pirmie ziņojumi par karadarbību pie Liepājas un Jelgavas, parādās pirmie bēgļu sludinājumi, kuri meklē savus tuviniekus. Kaut arī avīze regulāri publicē ziņas par strādnieku streikiem rūpnīcās, visumā tā ir diezgan lojāla Krievijas Impērijai, Cara valdībai, policijai, žandarmērijai. Krievu armija tiek saukta par “mūsu armiju”. Tiek rakstits par vācu, prūšu un austriešu zvērībām frontē.
…
