Viktora Igo romāns „Parīzes Dievmātes katedrāle” ir brīnumains stāsts par mīlestību, sapņiem, cerībām, sāpēm, naidu un atriebību. Pats nozīmīgākais un interesantākais tēls romānā ir Kvazimodo, kurš tiek attēlots kā pretstats visam, ko cilvēki cits citā uzskata par skaistu. Diemžēl visi redz vienīgi Kvazimodo ārieni, bet iekšēji viņš ir labsirdīgs, sirsnīgs, godīgs un labs cilvēks, kuru nevajadzētu apsmiet iesprostot vai nicināt.
Kvazimodo nebija viens no skaistākajiem tēliem romānā „Pareizāk sakot, viņš viss bija viens vienīgs ķēmeklis: nesamērīgi liela galva, sarainiem, rūsganiem matiem; starp abiem pleciem milzu kupris, kuru līdzsvaroja otrs – uz krūtīm; gurni un stilbi tik dīvaini izgriezti, ka kājas varēja saskarties vienīgi ceļgalos un, skatoties no priekšas, atgādināja divus sirpjus ar savienotiem kātiem, platas pēdas, atbaidošas rokas un reizē ar visu šo kroplību kaut kāda draudīga fiziska spēka, veiklības un drosmes izpausme visā stāvā, - neparasts izņēmums mūžīgajam likumam, kuš prasa, lai spēks, tāpat kā daiļums, izrietētu no harmonijas. Tāds bija ievēlētais ākstu pāvests.”
…