Daudzi Padomju laikus piedzīvojušie ir nelaimīgi jebkuros apstākļos, atceroties no pagājušiem laikiem vien labās lietas “Maize maksāja 22 kapeikas”, bet neatceroties to, cik patiesībā šī “maize” viņiem un viņu ģimenēm bija izmaksājusi. Viņu laimes izjūtu varētu raksturot kā zaudētu, nespējot priecāties par pašreizējām iespējām.
Laimes izjūta var tikt definēta dažādi. Kas vieniem liekas svarīgi, citiem var būt mazsvarīgi. Kas vieniem liekas kā būtiskas lietas, bez kurām cilvēks nevar būt laimīgs, citiem laimes izjūtu varētu pat pasliktināt, līdz ar to nevajadzētu censties savu izpratni par to, kas ir labs mēģināt uzspiest citiem, it sevišķi būtiski atšķirīgu kultūru pārstāvjiem. Ja individuālā kultūrā svarīgas ir pozitīvās emocijas, personīgie sasniegumi un augsts pašvērtējums, kolektīvās kultūras pārstāvim pārmērīga tiekšanās pēc šādiem “labumiem” varētu radīt iekšēju disonansi, un, lai gan ārēji pēc individuālās kultūras kritērijiem personai vajadzētu justies laimīgākai, iespējams, iekšēji viņš patiesībā justos nelaimīgāks, jo pārkāpj savus morāles standartus.
Laimi nevar atrast kaut kur ārpusē, tā jāmeklē kaut kur dziļi sevī.
…