Kārlis Skalbe – labākais, dižākais latviešu pasaku autors. Viņa laikabiedrs A.Austriņš dibināti Skalbi nosaucis par „pasaku ķēniņu”. Viņa pasakas ieņem ievērojamu vietu viņa atstātajā mantojumā. Skalbem ir daudz, dažādu, interesantu un neatkārtojamu pasaku, ne tikai Latvijas mērogā, bet visā pasaulē. Pirmā viņa pasaka „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties.” Kāds kritiķis teicis, ka Skalbes pasaku varonis ir Tikums. Rakstnieks visur meklē un atrod skaistumu, gatavību ziedoties, visu piedot. Viņa iecerētajai Latvijai bieži vien ir šaura, saulaina pagalma, mīlīga mauriņa raksturs. Tomēr neraugoties uz sava pasaules uzskata aprobežotību, skalbe ir īsts un apgarots mākslinieks. Viņa latviešu valoda ir krāsaina un konkrēta. Kā retais viņš iedziļinājies latviešu tautas garamantās un Latvijas dabā, viņa lirika ir dzidra un sirsnīga.
Skalbes pasakas ir latvisko vērtību glabātājas. Daudzās skalbes pasakas ir pilnas ar siltumu, labestību, piedošanu. Pasaku pamatā ir gaišā latvju dainu ētika. Daba viņa pasakās ir patvērums no cilvēku sidrs aukstuma: „Lapas un zāles, puķes un apiņi prata vīties un glausties maigāk kā cilvēku sirdis”. („pasaka par zelta ābeli”). Viņa pasakām būtiska pazīme ir savdabīgi, mākslinieciski interesanti, tikai viņam raksturīgi tēlošanas paņēmieni.…