Man šķiet, ka patiesībā nevar tā īsti nodalīt vai tā bija cīņa par varu, vai par Dievu. Viens motīvs tikai papildināja otru, un otrādi, katrs no tiem atsevišķi nespētu izraisīt tik lielu Eiropas iedzīvotāju interesi, atsevišķi atdalītu iemeslu iespaidā nesāktos krusta kari. Tas ir izskaidrojams ar to, ka baznīca viduslaikos nelīdzinās mūsdienu baznīcai. Toreizējais Romas katoļu baznīcas valdnieks- pāvests- vairāk līdzinājās feodālim nekā garīgajam līderim, pāvests Eiropas zemju valdniekus uzskatīja par saviem vasaļiem, baznīca bija visbagātākā organizācija. Tajā pat laikā reliģiozisms Eiropā bija fanātisks un ticība baznīcai nesatricināma. Lai gan cilvēki ticēja, ka grēkus var izpirkt pērkot grēku atlaides ruļļus un dažādo svēto, pat Jēzus Kristus, kaulus, līķautus uz citas piemiņas lietas. Tāpēc baznīca bija kā tāda ekonomiska iestāde. Ticība, nauda, vara- tās bija nešķiramas lietas. Krusta kari norisa ticības vārdā, kas protams, tika atalgota ar ekonomisko labklājību, kā jau labiem Dieva kalpiem pienākas.
Par krusta karu aizsācēju tiek uzskatīts pāvests Urbāns II , kurš pieņēma Bizantijas ķeizara uzaicinājumu palīdzēt, kad Konstantinopoli apdraudēja turku uzbrukums. Pāvests devās uz Dienvidfranciju un teica runu Klermontā, kur aicināja visus ticīgos uz cīņu, Savukārt pāvesta vēstneši šo ziņu izplatīja visā Rietumeiropā. Fanātiski ticīgo Eiropu satrieca ziņa par ticības brāļu vajāšanu no turku puses, tas iededza naidu pret neticīgajiem. Saprotams, ka eiropieši neticīgos uzskatīja par Sātana sabiedrotajiem, kas noniecina Dievu un ņirgājas par viņu kristāldzidrajām dvēselēm, doma, ka neticīgajiem var būts sava ticība un uzskati šķita kā nodevība un ķecerība. Daudzu mūsdienu cilvēku domāšana nav mainījusies, jo gan Īrijā katoļi karo ar protestantiem, gan musulmaņi cenšas veikt džihādu –karu pret citu ticību piekritējiem. Tāpēc reliģiskais fanātisms bija viens no noteicošajiem faktoriem. Vēlmi apkarot neticīgos pastiprināju tādu atrašanās svētākajā vietā zemes virsū- Palestīnā.
…
