Arī pārējas no Baltijas valstīm ilgi nepalika bez iekļaušanas krusta karos. Sākumā mierīgai kristietības sludināšanai sevišķi lielu panākumu nebija. Daļa jaunkristīto drīz vien no pieņemtās ticības atkrita un atteicās no saistībām ar bīskapu. Baznīca to izmantoja kā ieganstu, lai pasludinātu Pirmo krusta karu Baltijā. Krusta kari Latvijas teritorijā ilga no 1198.- 1290. gadam. Interesants pavērsiens, kad šīm zemēm tiek piešķirts īpašs status – 1202. gadā Livonija tiek pasludināta par Dievmātes Marijas zemi un tādējādi tika nostādīta līdzās Dieva dēla zemei Palestīnā. Un tāpēc bija dota atļauja iet karagājienos nevis uz tālo Jeruzalemi, bet tepat uz Baltijas jūras teritorijām.
Tāpat kā citas baltu cilšu grupas, arī prūšu ciltis ap 12.gs un 13.gs miju kristīgo ticību nebija pieņēmušas. Tāpēc 1216. gadā pāvests Innocents III izdeva bullu par krusta karu pret prūšiem, kura dalībniekiem tika solīta tāda pati grēku piedošana kā tiem karotājiem, kas devās uz Jeruzalemi. Šo karu patiesais mērķis bija iegūt jaunas zemes un nostiprināt baznīcas pozīcijas. Cīņās Prūsijā beidzās 1283. gada ar prūšu pakļaušanu.
„Svētā kara” ideju nevar viennozīmīgi novērtēt. Ir gan pozitīvas lietas kā iepazīšanās ar arābu pasauli un grieķu zinātnieku darbiem, tehniskajiem izgudrojumiem, garšvielām un izmeklētiem ēdieniem, izsmalcinātu dzīves veidu un cita veida kultūru, kā arī ieviesta civilizācija visās Eiropas zemēs. Tomēr nevar noliegt negatīvos aspektus kā daudzos upurus un ciešanas, pāvesta autoritātes mazināšanos un Romas un grieķu katoļu baznīcas neatgriezenisku sadalīšanos. Šie kari nopietni mainīja Eiropas vēstures attīstību un nav zināms, kāda būtu mūsdienu sabiedrība, ja pagāniskajās zemēs netiktu ieviesta civilizācija.
…
