2008. gada vidū bezdarba vilnis sāk pārņemt dzimto Latviju, kā tumšs negaisa mākonis, kas sola krusu, zibeni, pērkonu, kā arī spēcīgu vēju, kas tikai retajam ļaus stāvēt stabili uz savām kājām. Bankrotē uzņēmumi, tie, kas nebankrotē samazina štata vietas. Pat tie, kas strādā valsts iestādēs nevar būt droši, jo vadības ekonomikas glābšanas plāns nespēj glābt, ne ekonomiku, ne arī cilvēku labklājību. Tā vietā tiek mēģināts sadalīt varu un siltos krēslus saeimas telpās, kas vairāk izskatās pēc šakāļu cīņas par lielāko gabalu, nevis pēc nosvērtas problēmas risināšanas. Norūpējušies par sevi, viņi neredz vai drīzāk negrib redzēt, kas notiek ar iedzīvotājiem.
2009.gada sākums. No simts darbaspējīgajiem iedzīvotājiem vairāk, kā desmit ir bez darba un bez iespējām iegūt kādu darbu. Bet tiem, kuriem ir darbs, to algas tiek samazinātas līdz smieklīgiem skaitļiem. Es nebrīnīšos, ja vecākiem neatliks naudas, lai saviem bērniem iegādātos grāmatas skolas vajadzībām. Es nebrīnīšos , ja skolotāji strādās bez atdeves, j algas vienkārši izskatīsies smieklīgas. Es nebrīnīšos, ja kādas ģimenes galva sāks zagt, lai pabarotu savu ģimeni.
…