Kristīgā pasaules uzskata un viduslaiku filosofijas pamatnostādnes

Kristietības rašanās, kā arī tās atzīšana Roma iezīmē jaunas pasaules atnakšanu, jaunas kultūras rašanos un jaunu cilvēku izpratni. Jēdziens viduslaiku filosofija attiecinams uz noteiktu periodu kristietiskās kultūras attīstības vēsturē – 5. -15. gs. pēc Kristus.
Viduslaiku filosofijas attīstība sākotneji saistīta ar „baznīcas tēvu”, t.i., tā saucamās „patristiskās” darbību. Viņi par savu uzdevumu uzskatīja kristietiskajai ticībai un Svētajiem Rakstiem atbilstošu pamatdogmu formulēšanu, cenšoties sakārtot ticības principus saskanīgā sistēmā. Patristikas filosofiju ietekmeja platonisms, jaunplatonisms un stoicisms.
Atšķirībā no antīkās filosofijas kosmoloģiskā pasaules redzējuma viduslaiku kristietiskā pasaules izpratne ir teocentriska, t.i., par augstāko realitāti, no kuras atkarīgs viss pārējais, tiek uzskatīts Dievs. Viena no kristietiskās filosofijas pamatatziņām ir kreacionisma jeb radīšanas ideja. Radīšana ir Dieva brīvas gribas akts, kura rezultātā no nekā top pasaule.

…