Tas rosina domāt par saprāta ierobežošanu, patstāvīgas, brīvas domāšanas un procesu izpratnes trūkumu. Tāpat šī mūžīgā vainas apziņa un pazemība, tās ir lietas, kas kavē attīstību, kā arī neļauj būt saskaņā pašam ar sevi. Principā kristietība ir izveidota tā, ka cilvēkam nemaz nav iespējams negrēkot, līdz ar to, lai izpirktu grēkus, viņam ir jāapmeklē baznīca, tas ir kā apburtais loks. Iespējams, tā tiek uzturēta reliģija. Galu galā cilvēks nejūtas brīvs, pēc kanoniem viņam ir jāsmaida, jābūt laipnam, bet kas notiek tā cilvēka iekšienē, mēs neredzam, un, iespējams, arī neieraudzīsim, jo arī dusmas ir grēks. Bet cik ilgi cilvēki var sevi apspiest?! Skatoties no savas pieredzes, ko esmu pamanījusi kristiešos. Viena lieta ir atbildības novelšana un savu kļūdu neatzīšana, jo kristietībā pastāv arī Sātana tēls, kas vedina cilvēkus uz ļaunu, līdz ar to savus grēkos viņi var atsaukties uz Sātanu. Otra lieta- kaut kādā ziņā reliģija atgādina narkotikas, jo ļoti bieži ir redzēts un dzirdēts, ka cilvēki ar atkarībām pievēršas reliģijai, pie tam ļoti strikti. Tas liek domāt, ka reliģijā viņi atrod aizstājēju savai atkarībai. Labums, ka reliģija negrauj veselību fiziski, vismaz ne tādā mērā; par emocionālo sfēru neesmu tik droša. Lai vai kā, mēs dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā un, ja reliģija kādam var palīdzēt, darīt laimīgu vai pārvarēt grūtības, es to nenosodu, jo katram cilvēkam ir dota izvēles iespēja. To var uztvert kā pieredzi, citi saprot, ka tas neatbilst viņu dzīves uztverei, citi nodzīvo dzīvi cerot uz paradīzi un mūžīgo svētlaimi. Bet varbūt svētīgāk būtu dzīvot tagadnei nevis kaut kam nezināmam.
Ja par galveno pamatprincipu, lai pieņemtu dažādās kultūras dimensijas, tiek uzskatīta prasme pieņemt pašam sevi, tad es apgalvošu, ka kristietis nevar būt pilnvērtīgs un atvērts starpkultūru komunikācijai.
…
