Attīstoties sabiedrībai, attīstījās arī izpratne par noziegumu un noziedzību. Neskatoties uz to, ka kriminoloģija kā zinātne izveidojās tikai 19.gadsimta beigās, tās iedīgļi bija jau sen, jau vairākus gadu tūkstošus atpakaļ. Būtu maldīgi uzskatīt, ka kriminoloģijas pieejas, teorijas un skolas izveidojās tikai 19.gadsimtā, tās pastāvēja jau sen. Liela interese par noziedzību, kā nelabvēlīgu parādību sabiedrībā bija jau sen, tas radīja daudzas teorijas un skolas, kas mēģināja izpētīt, izskaidrot, kā rodas noziedzība, kādi ir tās rašanās iemesli, cēloņi, kādas ir noziedzības izraisītās sekas.
Kriminoloģiskās pieejas pamati – teorijas un skolas ir ļoti atšķirīgi, taču tas nenozīmē, ka tie būtu nepareizi, jo atbilst sabiedrībai, tās vispārpieņemtajām vērtībām un normām, kādas ir pieņemamas uz esošo momentu. Teorijas par noziedzību ir mainīgas, jo ir saistītas ar noziedzīgās rīcības cēloņiem un radītajām sekām, kas savukārt ir atkarīgi no laikmeta, notikuma vietas. Teorijas pastāv jebkuru pētījumu pamatā arī kriminoloģisko.
Viena no pirmajām kriminoloģiskajām noziedzības teorijām sāka attīstīties 18.gadsimta beigās, tā saucamā - klasiskā skola, kuras piekritēji uzskatīja, ka cilvēka saprāts un griba nosaka viņa rīcību, tajā skaitā arī prettiesisko.
Nākošo teoriju izvirzīja politekonomists H.S.Bekers, kas izvirzīja neoklasiskās skolas tēzi, ka cilvēks kļūst par noziedznieku tāpēc, ka pieņem racionālākus lēmumus, nekā citi cilvēki. Ņemot vērā konkrētos apstākļus, izvēlas mazāko riska iespēju, lai iegūtu pēc iespējas lielāku peļņu. Ar mazāku darbu iegūt lielāku labumu.
…
