„Kriminoloģija, burtiski tulkojot, ir "mācība par noziegumu" (lat. crimen (crimi-nis) — noziegums; logos — jēdziens, mācība)”.1 Kriminoloģija ir kriminālistiska rakstura sociāla zinātne, kas pēta noziedzību, kas ir vēsturiski mainīga relatīvi masveidīga kriminālistika rakstura sociāla parādība, kuras pamatā ir visu noziegumu kopums, kas izdarīts konkrētajā teritorijā konkrētajā laika posmā, tās stāvokli, struktūru, dinamiku, noziedznieka personību, noziedzības cēloņus un veicinošos apstākļus, kā arī pasākumus noziedzības profilaksei un kontrolei. Kriminoloģijas jēdziena definīcijā nosaukti visi kriminoloģijas pētīšanas priekšmeti - noziedzība, noziedznieku personība, nozieguma cēloņi un veicinošie apstākļi, noziedzības profilakse un kontrole. Kriminoloģija ir zinātne par antisociālo uzvedību. Tā pēta to cilvēku grupu, kura neseko noteiktām (tiesiskām) uzvedības normām. Kriminoloģija savā būtībā ir jauna zinātne, kas cieši saistīta kā ar juridiskām zinātnēm, tā arī ar citām zinātnēm. Juridiskās jeb tiesību zinātnes, t.i. krimināltiesiskās,. kriminālprocesuālās un soda izpildes tiesības ir formulējušas noziedzības jēdzienu un veidus kodeksos, noteikušas noziedzības novēršanas formas un metodes, procesuālo kārtību, kā jārīkojas ar noziedzniekiem. Kriminālistika sintezē noziegumu atklāšanas un novēršanas tiesiskās, tehniskās un zinātniskās metodes. Liela loma noziedzības izpratnē ir arī medicīnas nozarēm (īpaši psihiatrijai), bet pēdējā laikā īpaši liela nozīme ir psiholoģijai un tiesu psiholoģijai. Noziedzība ir īpašs sociālās darbības veids, ko var dēvēt par "sociālu darbību ar mīnusa zīmi". Neviena no iepriekš minētām zinātnēm to neaptver kopumā, tāpēc ir izveidojusies jauna zinātne, kas pēta noziedzību kā parādību, kura eksistē sabiedrībā un ir saistīta ar citām sociālajām parādībām. Tā ir kriminoloģija. „Daudzi krimināltiesību speciālisti neuzskata kriminoloģiju par vispārēju teorētisku zinātni, par zinātni vispār, bet dēvē to par "disciplīnu". …
