Baroks ir stils, kas valdīja Eiropas mākslā no 16. gadsimta beigām līdz 18. gadsimta vidum. Tā galvenās iezīmes: formu plastiskums un dekoratīva greznība, krāšņums un ārējais spožums, kas savijas ar trauksmainu emocionalitāti, tāpat arī formu brīvība, kustība un monumentalitāte Baroks kā stils sākās arhitektūrā, bet būtiski ietekmēja arī skulptūru, glezniecību un dekoratīvi lietišķo mākslu. Tēlotājā mākslā dominēja monumentālas dekoratīvas kompozīcijas ar reliģioziem un mitoloģiskiem sižetiem, arī parādes portreti, kas bija domāti interjeru izdaiļošanai. Baroka meistari, raksturojot varoni kā ekspansīvu cilvēku, lika tam uzstāties ar plašu, patētisku žestu. Raksturīga bija taisni izstiepta vai pacelta roka, kas pasvītroja varoņa psihes emocionālo bagātību. Tam pašam nolūkam kalpoja arī formu kuplums un pārbagātais kroku raksts. Baroka mākslinieks izvairījās no horizontālēm, vertikālēm, simetrijas un līdzsvara, jo kompozīciju būvēja uz diagonālēm, asimetrijas, formu trauksmainiem ritmiem un krāsu vai gaismu akcentiem. Viens no šā stila visspilgtākajiem māksliniekiem ir Pīters Pauls Rubenss.
Rubenss pārzināja ne tikai Bībeles leģendas, bet arī antīko mitoloģiju, smeldams no tās nebeidzamus sižetus savām iecerēm. Mitoloģiskajām un arī vēsturiskajām tēmām veltītajās gleznās ir attēloto varoņu un apkārtējās dabas sintēze. Rubensa mākslai ir tik raksturīgie miesiskas veselības un labsajūtas pilnie kailo jūras dieviešu – nereīdu augumi. Viņa gleznu pamatā ir diagonālā kompozīcija, kas raksturīgā miera un līdzsvara gleznā ienes dinamikas un trauksmes elementus. Rubenss daudz gleznoja tā laika ievērojamu cilvēku portretus, kā arī pašportreti un ģimenes locekļu , īpaši viņa dēla, attēlojumi. Viņu bērtin apbēra ar pasūtījumiem, jo ikviens sabiedrības augstāko aprindu cilvēks uzskatīja par nepieciešamu iegūt Rubensa gleznotu savu vai tuvinieka ģīmetni. Rubensa mākslas pamats bija visas baroka stila galvenās iezīmes: jūtu pārsvars pār saprātu, formu dinamika un smalkas dekorativitātes izcēlums, reizē ar to meistara daiļrade bija ļoti savdabīga un reālistiska. Lai arī ko Rubenss gleznoja, viņa tēli nekad nezaudēja reālās pasaules skaidru attēlojumu. Patiess īstenības attēlojums Rubensa mākslā savijās ar ārkārtīgi bagātu fantāziju – viņš bija apveltīts ar neparasti harmonisku iztēli un māku to visu nekavējoties izteikt skaidrās un izteiksmīgās līnijās. Rubensa gleznu varoņi bija pilni varenības un garīga spēka.
Līdzās spēcīgu vīriešu figūrām Rubenss attēloja raženas sievietes, kādas līdz tam neviens nebija gleznojis. Viņš sāka attēlot reālas sievietes, kuru kuplie augumi lika aizmirst par marmora statujām un padarīja neiespējamu atsaukšanos uz proporciju kanonu. Rubensa attēloto sieviešu žesti ļoti atšķiras no klasicisma mākslinieku gleznotājiem. Viņa gleznotās sievietes glāsta pašas sevi un nevairās no citu glāstiem.
…