Noskatoties kādu filmu, vienalga mājās vai kino teātrī, vēl kādas pāris sekundes mēs it kā atrodamies pavisam citā pasaulē. Pārdomājam kāda bija filma, vai tā patika vai nepatika, kas bija tas ar ko filmas radītājs bija aizrāvis un licis filmu noskatīties līdz galam un vēl pēc tam par to domāt. Pēc pārdomām mēs atgriežamies savā ikdienišķajā pasaulē, taču šī pasaule - realitāte ir izmainījusies, jo mums līdzās vēl joprojām atrodas svešas realitātes izjūta un jauna, agrāk nepiedzīvota pieredze.
Šajā brīdī varētu runāt par to, kas tad ir kino realitāte un kādu tas to rada, vai tā atbilst patiesajai realitātei? Argumenti un definīcijas ir dažādas, taču par tādu kopsaucēju varētu minēt to, ka kino nav realitātes kopija, jo atšķirībā no citiem mākslas žanriem kino valoda izmanto tēlus, kas vizuāli līdzinās tiem, ko tie ataino. Pazolini apgalvo, ka režisors kino vēstījuma konstruēšanai izmanto tēlus no apkārtējās pasaules rezervuāra un padara tos par kino valodas zīmēm, piešķirot nozīmi, kas mēdz būt atšķirīga no tajos ietvertās jēgas ikdienas uztverē.
Par vienu no šādām zīmēm var uzskatīt arī krāsu nozīmes filmā jeb kodēšana ar krāsām. Ar krāsu palīdzību tiek radīta īstāka realitātes izjūta. Ikdienā mēs lielu uzmanību nepievēršam tam, kādas krāsas mums atrodas apkārt, vai skatoties TV, filmas, reklāmas. Katrā no šīm nozarēm tiek pievērsta uzmanība krāsu izvēlei, galvenokārt, lai piesaistītu uzmanību. Filmās varbūt to tik ļoti nevar pamanīt, taču ir kaut kādas lietas, ko režisors grib, lai mēs pamanām, viņš tās rada redzamākas vai izceļ tās toni. Krāsas galvenokārt strādā ar mūsu psihi, kas mūsos rada uzreiz kaut kādas asociācijas vai emocijas.
Kopš 17. gs., pēc tam, kad Ņūtons atklāja saules gaismas spektrus, krāsa un gaisma ir kļuvušas par zinātniskas izpētes objektiem.…
