Pēc dažādām neveiksmēm, labo gadu posmiem, dzīves ritējuma apzināšanās, Marko atsāka spēlēt azartspēles. Priekš viņa tā bija bauda, kuru, kļūstot par ģimenes cilvēku, bija apspiedis. Marko bija spēlētājs, kurš nekad nepazina neveiksmi. Spēle viņam piedāvāja attīrīšanos, prāta aizmiglošanu, aizmukšanu no dzīves reālijām un dēmoniskas sajūtas. Un dažādiem faktoriem samijoties viņš nonāca villā Viko Alto. Tā bija māja, kurā tika rīkotas dažāda līmeņa azartspēles. Marko tēmēja uz C tipa pasākumiem, kur ir vislielākā elle. Šī māja deva vilinošas un noslēpumainas sajūtas. Villa bija pārvērtību sala - apkārt greznība, smalki ēdieni, ne miņas no ikdienas pelēcīguma un raizēm, iespēja būt par kādu citu, dodot sev attiecīgu iesauku un valdzinājums sevi novest līdz neprātam. Māja no cilvēkiem izvilina īsto «ES» un parāda to, cik cilvēks ir spējīgs zaudēt un ko upurēt. «Un otrs sargājošais vairogs bija absolūti slepenie C tipa ielūgumi. Pateicoties šiem aizsegiem, īstā spēļu elle varēja būt ēnaina un mežonīga - taisni tāda, kādas patika Marko Karreram. [..], viņam vajadzēja vienīgi, lai spēle visā miesā izraisītu aizrautības rēkoņu, kas būtu skaļāka par to izmisuma balsi, kura mocīja prātu; viņam vajadzēja priekšstatus par sevi pazemināt līdz viszemākajai spēles nolādētai pakāpei; viņam vajadzēja dumpošanos pret sērām, zemiskumu, nepiedienību un arī mierinājumu, ka beigu beigās viņš būs pelnījis visus jau izciestos sodus.» [2; 213. - 214.] Priekš Marko šis process bija kā antidepresants, lai neko nejustu un cerība uz to, ka visu var aizmirst un melnā svītra beigsies. Bet īstenībā šī telpa ir tikai iluzora vieta, teātris ar saviem izdomātiem tēliem. Izrāde beigsies un nāks atpakaļ īstā dzīve. …
