"Komunikācija – (lat. Communico – padaru kopēju, sasaistu) – informācijas apmaiņa, viens no saskarsmes procesiem."[1., 27.] Tā kā ir nodefinētas, ko nozīmē komunikācija, tad var pievērsties dažādām komunikāciju barjerām, kuras minējuši dažādi autori savos darbos. Informācijas apmaiņa un savstarpējā saskarsme ir ļoti svarīgi procesi saimniecisko panākumu gūšanā, tādēļ jebkura uzņēmuma vadītāja redzeslokā ir jābūt sava uzņēmuma komunikāciju kvalitātei. Tādēļ arvien vairāk tiek runāts par tādiem faktoriem, kas kavē veiksmīgu komunikāciju.
Pēc komunikācijas līdzekļiem izšķir:
vārdisko (verbālo) komunikāciju (rakstisko un mutisko);
neverbālo (žesti, mīmika, intonācija u.c) komunikāciju.
Pēc komunikāciju tipa tā var būt starp personu, publiskā un masu. Komunikāciju līdzekļus vai veidus var arī pielietot pie komunikāciju šķēršļiem, barjerām, tā var būt gan starp personu, gan publiskā, vārdiskā un neverbālā.
"Runājot par pirmo vārdisko komunikāciju var uzskaitīt dažas sarunu bloķējošas frāzes:
tā mēs vēl nekad neesam rīkojušies;
jums vienmēr ir šādas dīvainas idejas;
tas nevar izdoties;
tas nav iespējams u.c." [7., 84.]
Savā sarunā izmantojot šādas frāzes, runātājs nepadomā to, kā jutīsies viņa sarunas partneris un līdz ar to nepanāk normālu komunicēšanās iespēju. Sarunu biedrs var justies aizskarts un nenovērtēts, līdz ar to saruna ievirzās nepareizā gultnē vai vispār neturpinās.
Izvairīšanās barjera - „Ja cilvēks partneri ir novērtējis kā bīstamu, nelabvēli, ienaidnieku, pats kardinālākais aizsargāšanās līdzeklis ir izvairīšanās no kontaktiem. Cilvēks ir neuzmanīgs, neklausās, neskatās uz partneri, dod priekšroku „mušu skaitīšanai griestos”, izmanto jebkuru iespēju, lai ātrāk tiktu no partnera vaļā un izbeigtu sarunu. Šajā variantā izvairīšanās izpaužas kā neuzmanība.” [4., 31]
Autoritāte kā komunikatīva barjera - „Saskarsmē cilvēks partnerus iedala sev autoritatīvajos un tādos, kuri nav viņam autoritātes. Cilvēks uzticas pirmajiem un ne sevišķi ieklausās otrajos. Uzticēšanās vai neuzticēšanās ir atkarīga nevis no pašas informācijas, bet gan no tās avota, no tā, kas runā, kas un kāds cilvēks konkrētajam partnerim ir autoritāte, mēs varam cerēt uz komunikācijas efektivitāti.” [4., 31.]