Cilvēkus no dzīvniekiem atšķir mūsu spēja iegūt un izmantot uguni un arī mūsu komunikācijas prasmes. Jā, kāds noteikti teiks, ka dzīvniekiem taču arī ir sava komunikāciju sistēma. Protams, tā ir. Katrai noteiktai dzīvu būtņu sugai ir spējas sazināties gan savā starpā, gan ar citi sugu pārstāvjiem. Taču nevienai citai sugai nav tik pilnīga šī prasme komunicēt, kāda tā ir mums cilvēkiem. Jau no pirmcilvēku laikiem, tieši komunikācija jeb saskarsme ir bijusi ļoti nepieciešama lieta, ja tā var teikt, jo ar tās palīdzību mēs cenšamies realizēt savus mērķus, vajadzības un intereses. Vēl atrodoties mātei vēderā, mazais cilvēks jau komunicē, proti, ar grūdieniem reaģējot gan uz gaismu, gan skaņu, gan arī uz pieskārieniem. Būtībā tā ir mūsu pati pirmā komunikācijas forma. Cilvēkam attīstoties, attīstās arī prasme komunicēt ar apkārtējiem. Un pareizs ir teiciens, ka mūžu dzīvo, mūžu mācās, jo saskarsmes mācība tiešām ir tā, ko apgūst visas dzīves laikā. Un turklāt ir jāšķir vārdiskā jeb verbālā komunikācija no nevārdiskās jeb neverbālās komunikācijas.1 Lai arī tās ir divu atšķirīgu veidu komunikācijas, viena bez otras tās ir grūti iedomājamas. Jo pat visvienkāršākajā ikdienas situācijā, kad tikai padodam labrītu pastniekam, mēs pielietojam abu veidu komunikāciju, jo vārdiski sakam-labrīt!-, taču neverbāli to pašu pasakam ar smaidu uz lūpām. Kā jau minēju, tad prasmei komunicēt ar apkārtējiem cilvēkiem, ir ļoti liela nozīme mūsu ikdienas gaitās, jo praktiski nav situāciju, kad mēs nekomunicētu ar kādu. …