Komunikācijas procesa būtība un saturs

Katra indivīda uzmanība ir sīvas konkurences objekts. Lai nodrošinātos pret uzmanības meklētāju straujo uzbrukumu, katrs indivīds kļūst izvēlīgs un pat „nocietināts”. Tas uztver tikai dažus paziņojumus. Pavisam nedaudzi uz indivīdu atstāj kādu iespaidu. Komunikācijas galvenais uzdevums ir piesaistīt mērķsabiedrības uzmanību. Otrais uzdevums ir stimulēt interesi par paziņojuma saturu, trešais – izraisīt vēlēšanos un nodomu darboties saskaņā ar paziņojumu, bet ceturtais – vadīt šo darbību.1
Vispirmām kārtām sabiedrisko attiecību darbiniekiem vajadzētu atmest „vispārīgās sabiedrības” jēdzienu. Šajā jēdzienā jāietilpina tik dažādi etniskie, rasu, reliģiskie, ģeogrāfiskie, politiskie, profesionālie, sociālie un speciālo interešu grupējumi, ka sabiedrisko attiecību praksē šāds termins uzskatāms par nederīgu. efektīvas sabiedrisko attiecību programmas paredz izveidot un uzturēt attiecības ar īpaši noteiktu „mērķsabiedrību”. Bez šādas sabiedrības noteikšanas un detalizētas informācijas par paziņojumu saņēmējauditoriju programmas plānotāji nevarētu „izmērīt” sabiedrisko domu, noteikt programmas mērķus, izstrādāt paziņojumu un darbības stratēģiju, izraudzīties informācijas kanālus, lai paziņojumi tiktu nosūtīti selektīvi un efektīvi, un novērtēt, vai programma ir iedarbīga. Tāds pats modelis darbojas arī biznesa komunikācijā.2
Filozofs un pedagogs Džons Djūlijs definēja sabiedrību kā aktīvu sociālu vienību ,kas sastāv no visiem tiem, kuri apzinās kopīgas problēmas esamību un spēj meklēt visiem pieņemamu šīs problēmas atrisinājumu.…