Ir divas pamatformas starppersonu klusēšanai – kad trūkst vārdu vai tie nav vajadzīgi. Pirmā forma parādās situācijās, kad rodas bailes, naids, dusmas. Mēs bieži vien nespējam savas jūtas izteikt vārdos, un tas rada spriedzi savukārt tas mūs parāda muļķīgus, jo otrs var neizprast mūsu rīcību.
Pretēji iepriekšējam, pastāv arī mierīga un apmierināta starppersonu klusēšana. Piemēram, situācijās, kad satiekas divi mīlētāji vai veci draugi. Viņi pazīst viens otru tik labi, ka vārdi ir lieki. No malas būs iespējams uzreiz pamanīt, ka personas bauda šādu komunikācijas veidu, nejūtas neērti un ir ļoti labi viena otru identificējuši.
Netraucēta starppersonu komunikācija tiek dēvēta par „pozitīvu klusēšanu” savukārt traucēta vai saspīlēta komunikācija par „negatīvu klusēšanu”. Vienā ir jūtams līdzsvara zudums, emocionālās saiknes trūkums un negatīva klusēšana savukārt otrā ir līdzsvars, cieša identifikācija un pozitīva klusēšana. Varam apgalvot, ka situācijās, kur starppersonu spriedze ir spēcīga un traucējoša, komunikācija būs relatīvi vāja, savukārt tur, kur spriedze ir maza identifikācija ir cieša un komunikācija efektīva. Īsumā, psihiskās spriedzes loma, atvieglojot vai traucējot abpusējo identifikāciju, ir izšķiroša komunikācijā. …
