Bērnībā katrai dienai bija sava krāsa un noskaņojums, bet tagad visas ir vienādas un pelēcīgas:
“Ziemas dienas toreiz bija zilganas kā viegli, bezmierīgi enģeļi, kas uz īsu brīdi nolaižas no debesīm, ar balto spārnu galiem aizskardami zemi. Lietus dienas staigāja kā sievas pelēkās sagšās. Pirmdiena bija zaļa, bet sestdiena rožaina...”
Dzejolis “Pelēkās noriņās” ir tik ļoti bērnišķīgās bezbēdi’bas piesātināts. K. Skalbe redz savu bērnību pa noru skrejam, sēnītēs un paeglīšos ejam. Mežā kur ugunskuru, klausās vālodzes balsī, bet vakaros, gulēt ejot, iesmeldzas sirds par tās izpostīto ligzdiņu.
Kāda gan pelēcīga un vienmuļa ir mūsu dzīve, salīdzinot to ar bērnības dienām, kad viss bija krāsu, skaņu dažādības un pirmo pārdzīvojumu piesātināts!
Latviešu literatūras vēsturē K.Skalbe atstājis pārdomu bāgtus darbus. Pasakās nav nekā nedzīva- putni, koki, ūdeni ir dzīvi, viss liecina par sirdskaidrību, mīlestību un tikumu. Es patiesi apbrīnoju K.Skalbes dzejas un stāstu daudzveidību, un jo īpaši pasaku daudzveidību, kad, vēl maza būdama, tās lasīju un jutu līdzi kaķītim viņa ciešanās. Tagad, pārlasot pasakas, es spēju saskatīt ko jaunu, bērnībā vēl neaptveramu. K. Skalbes daiļradē tikumību, labsirdību un ziedotspēju varēs smelties kā mazs, tā liels.
K.Skalbe ir burvis, kura klusās valstības pils vārti ir ikvienam atvērti.
…