Klosteri un misionāru darbība Rietumeiropā agrajos laikos

Klosteris ir mūku vai mūķeņu dzīves vieta ar aizliegumu atstāt telpas vai pieņemt apmeklētājus bez klostera priekšnieka atļaujas. Klosteri parādījās jau 3.gs. Ēģiptē, pēc tam Palestīnā un Sīrijā. Rietumos klosteri pazīstami jau 4.gs. otrajā pusē, tomēr pirmie klosteri R-Eiropā veidojās tikai 5.gs. Gallijā, Īrijā un Itālijā. Viens no pirmajiem klosteriem bija Itālijā, ko izveido Nursijas Benedikts. Viņš izveido statūtus jeb reglamentus, kuri mūsdienās ļauj spriest par klostera dzīves ikdienas ritmu un tā iemītnieku savstarpējām attiecībām. Viņa sekotājus sauca par benediktiešiem, kuru pamatprincips bija – askētiski (ievērojot stingru atturību, lietojot tikai pašu nepieciešamo) dzīvot var vienīgi klosterī, un mūkam jāstrādā derīgs darbs.…