Kādreiz Līziņa no Āķu puses katru sestdienu bija steigusies mājās, bet, kopš dzīvoja Jelgavā, viņa nenāca, bet Annnele sestdienās, „iegrimusi logā, skatījās tālumā un gaidīja. Viņa gribēja, lai Līziņa nāktu. Lai nebūtu starpā tā laika, kas aiznesis māsu uz citu pusi”. Annele saliktām rokām lūdzās: „Līziņ, nāc! Līziņ, nāc!”, bet atverot acis- nekas nebija mainījies. „Celiņš palika tukšs, tukšs”, tāpēc Annele, sāpju un ilgu nomākta, vairs nevarēja pieiet pie loga. Viņa zināja- „Līziņa vairs nekad nenāks no tās puses”. Pat tad, kad viņa atbrauca, šī draudzība bija kļuvusi svešāka, abas bija izskrējušās pa mežu un līčiem, „bet valodas vairs nebij senās”.
Nobeigumā vēlos teikt, ka svarīga ir ne tikai vecāku mīlestība, bet arī draugu mīlestība, jo bez tās bērns jūtas vientuļš. Kā apstiprinājums tam- A.Brigaderes grāmatā par Anneli, tiek atspoguļots, cik Annele jūtas vientuļa un nomākta, viņai nav īstu draugu kā tas bija Jancim un Marčam „Staburaga bērnos”, tādēļ kāda cilvēka izteiktās draudzības jūtas pret Anneli viņai bija īpašas. Īsta draudzība pilnveido cilvēku attiecības, un tās ir jūtas, kas palīdz cīnīties pret vientulību un grūtsirdību, kā saka F. Bēkons „Draudzība divkāršo prieku un atņem pusi no bēdām”.
…