Klāva Elsberga krājums „Bēdas uz nebēdu” lasītāju noskaņo divējādi: gan drastiski (nebēdnība, pārgalvība, draiskulība) gaiši, gan ironiski smeldzīgi. Lasot šo dzeju rodas viegla, reizēm pat rotaļīga noskaņa, kas mudina pārvarēt dzīves sāpīgos un traģiskos brīžus, pasmaidot par sevi, par pasauli, vārdu sakot - tvert bēdas uz nebēdu. Bet tas nenozīmē, ka dzejnieks aicina dzīvot vieglprātīgi un bezrūpīgi, jo pēkšņa intonācijas maiņa pat viena dzejoļa ietvaros – kāds negaidīts akcents vai strauja gaismas maiņa - liek smaidam pārvērsties domīgā, brīžiem pat sāpīgā, grimasē. Tas neļauj pazaudēt dzīves realitātes un tajā valdošo dramatisma izjūtu.
Klāvs Elsbergs apdzejo dažādas tēmas, kas ir vienlīdz nopietnas – tās ir reālas un ierastas dzīves situācijas, sadzīves un ģimenes samezglojumi, bērna dzimšana, gadalaiku maiņa. Tie ir arī mīlestības dzejoļi mīļotajai sievai, pārdomas par karu, par nāvi. Rakstot par šīm dažādajām tēmām, autors pārsteidz lasītāju ar savas fantāzijas augsto lidojumu un epatāžu (fr.‘ėpatage’ – modernisma un postmodernisma literātu iecienīts kontaktēšanās veids ar iespējamo lasītāju: uzmanības piesaistīšana pārsteidzot, šokējot, izaicinot - ar netradicionālu uzvedību, priekšlasījuma veidu, apģērbu). …