Jaspersam zināšanu apslēptā jēga – nezināšanas robeža
Man ārkārtīgi patika Jaspersa mēģinājums šajā pašā sakarā vērst lasītāja uzmanību uz izziņas kaisli, kas vislielākajā tās kāpinajumā nokļūst tur, kur izziņa patiesībā cieš neveiksmi. Viņaprāt, zinātnisko pasaules zināšanu apslēptā jēga patiesībā ir tāda, ka tās mūs noved pie robežas, kur pat visgaišākajām un visplašākajām zināšanām atklājas nezināšanas telpa, jo tikai pilnīgas un visaptverošas zināšanas var nodrosināt nezināšanas rašanos. Gudrs ir vien tas, kurš patiesi apzinās savu nezināšanu un nebaidās to atzīt. Tāpēc visā filosofijas vēsturē par vienu no aizvien patiesākajām un mani uzrunājošākajām frāzēm uzskatu Sokrata atzīšanos, ka viņš zina tikai to, ka neko nezina. Taču Jasperss, iezīmejot nezināšanas robežas, no jauna atsaucas uz Dievu, sacīdams, ka, zinot zināšanu robežas, mēs jo vairāk uzticamies Dieva vadībai, kuru gūstam savai brīvībai caur pašu brīvību14 .
Kopsavilkuma salīdzinājums
Atšķirībā no Jaspersa, Kasīrers cilvēka brīvību saredz nevis transcendences vadībā, kas mums visspilgtāk un uzskatāmāk atklājas izšķirīgos brīzos, bet gan paša cilvēka spējā veidot simbolisko realitāti ap sevi, t.i., cilvēks ir spējīgs ar simbolu palīdzību uzcelt pats savu jaunu un ideālu pasauli. Simboli nošķir cilvēku no dabas pasaules, ieliekot to mākslīgi veidotā realitātē. Cilvēks distancējas no fiziski tveramās realitātes, pašatbrīvodamies kultūras ietvaros. Kasīrers šajā kontekstā visticamāk nonāktu konfliktā ar Jaspersu, kurš visdrīzāk negribētu piekrist kultūras kopumam kā cilvēka pašatbrīvošanās idejai, kā arī cilvēka spējai uzcelt savu pasauli. Jasperss uzsver cilvēka saistību ar Dievu un Dieva kā radītāja nozīmi, nemitīgi savam lasītājam atgādinādams, ka cilvēks ir būtne, kas saistīta ar Dievu, ka mēs neesam radījuši paši sevi.
…
