Reiz bija kāds gudrs Hromātiņš; tas ģērbās cilvēka drēbēs un gāja nabagot. Kādu vakaru viņš ienāca vienās mājās un lūdza naktsmājas, ko arī dabūja. Bet saimnieki bija vārījuši skābos Sārmus un nu Hromātiņš arī no tiem kādu drusku dabūja. Tomēr Hromātiņš neēda sārmus kā cilvēki: paņēma tikai vienu mazu gabaliņu no tā, vairāk ne.
Otrā rītā viņš aiziet uz otrām mājām un prasa saimniekam: „Kur es savu Sārma gabaliņu nolikšu?” saimnieks atbild: „Noliec uz loga!”
Hromātiņš noliek Sārmu uz loga un apsēžas krēslā. Bet Hlorīds, tur pat stāvēdams, paņēma Sārmu un apēda. Nu Hromātiņš iet pie tiesas, apsūdz saimnieku – un saimniekam jāatdod nabaga Hromātiņam Hlorīds.
Paņēmis Hlorīdu, aiziet uz trešajām mājām un prasa saimniekam: „Kur es savu Hlorīdu ievietošu?” Saimnieks atbild: „Ievieto manā metālu kūtī!”
Tiklīdz viņš savu Hlorīdu ielaiž, tūlīt Karbonāts viņu nobaidīja.
Nu Hromātiņš iet pie tiesas, apsūdz saimnieku, un saimniekam jāatdod viņam Karbonāts.
Paņēmis Karbonātu, aiziet uz ceturtajām mājām un prasa saimniekam: „Kur es savu Karbonātu ievietošu?” Saimnieks atbild: „Ielaid manā Oksīdu kūtī!” Ielaida kūtī un Nitrāts nobaidīja Karbonātu.
Nu Hromātiņš iet pie tiesas, apsūdz saimnieku, un saimniekam jāatdod viņam Sulfīts!
Paņēmis Sulfītu, aizgāja uz nākamām mājām un prasīja saimniekam: „Kur es savu Sulfītu ievietošu?”
„Ielaid manā periodiskajā tabulā!”
Bet Sulfīts vēl ne labi nebija iegājis tabulā, te saimnieka Ūdeņradis no tabulas ārā un nospēra Sulfītu, ka tas tūdaļ bija pagalam.
Nu Hromātiņš iet pie tiesas, apsūdz saimnieku, un saimniekam jāatdod viņam Ūdeņradis.
Paņēmis Ūdeņradi pie rokas, Hromātiņš aiziet uz tuvāko aktinoīdu laukumu.…