Pasaulē plaši pazīstamo psiholoģijas klasiķu K.G.Junga un A.Ādlera skatījums uz vairākiem psihes aspektiem, mudināja mūs iedziļināties jautājumā par tādas psihiskas parādības/fenomena kā kompleksu būtību un vietu personības struktūrā abu autoru skatījumā.
K.G.Jungs savu viedokli šajā sakarā ir paudis rakstā „Kompleksu teorijas apskats”1. Jāatzīmē, ka autora domas šajā sakarā ir samērā grūti uztveramas, kā arī tas fakts, ka, atšķirībā no A.Ādlera, Jungs runā nevis par kompleksa izpausmēm, bet kompleksa vietu personības struktūrā. Kas ir būtiskākais šajā sakarā, – Jungs uzskata, ka kompleksi ir personības psihiskās dzīves neatņemama sastāvdaļa, kas vienlaikus atrodas pretrunā ar apziņas organisko virzību, un tie rodas personības normālas attīstības gaitā. Ar jēdzienu „normāls” mēs šeit saprotam tādu attīstības situāciju, kad personība netiek apzināti pasargāta no dzīves grūtībām, morāliem konfliktiem u.tml. Kompleksiem noteikti vērojams izteikts emocionālais fons un tie izpaužas uzvedībā.
Savukārt Ādlers2, runā par kompleksu izpausmēm un rašanās cēloņiem. Autors izdala divus kompleksu veidus – superioritātes un inferioritātes (mazvērtības un pārākuma) kompleksus. Lai skaidrotu šo kompleksu būtību un manifestācijas, Ādlers piedāvā interesentiem vispirms iepazīt viņa skatījumu uz cilvēka vietu un sajūtu pasaulē, no kā objektīvi izriet arī abu kompleksu veidu saturs. Ādlers uzskata, ka cilvēku sabiedrībā jau kopš tās izveidošanās pirmssākumiem liela nozīme ir kopības sajūtas izveidei, par cik tieši tā vislielākā mērā ir bijusi un ir izdzīvošanas priekšnosacījums, jo daba pret cilvēci viņaprāt atrodas tādā kā pamātes lomā.…
