Kā izrādes kulminācijas aina- klusuma mirklis, kad jaunā Kerija ielūkojas acīs kā savā spoguļattēlā ar dzīves pieredzi bagātajai Kerijai (A. Kairišai). Veidots kā aizkustinošs izrādes mirklis, kurā Kerija (Kerijas) apdomā savu likteni. Skanot Kerijas dziesmai, abas aktrises lēni pārvietojas pa skatuvi, tādā veidā nobeidzot nostalģisko atmiņu stāstu.
Lai arī novērtēju aktieru spēles meistarību šajā izrādē, kā arī skatuviski un muzikāli labi nostrādātās nianses, man pietrūka kāda pārsteiguma, tāda momenta, kur „pieķert” emocijas, stāsts it kā dramatisks, bet ne vienā vietā nebija aizkustinājuma šermuļu. Iespējams, tieši sižetiski nebija pie kā emocionāli pieķerties. Tikpat var vainot izrādi, uz kuru varbūt liku pārāk augstas cerības; tikpat ekskursantu grupas puišus, kas nepārtraukti sarunājās un bakstījās; viņu skolotājas, kas grozījās uz mūsu pusi, lai kušinātu savus puišus; „dārgās” biļetes teātra griestu velvē vai varbūt manu nepilnīgo izpratni par izrādi, kā par iemeslu uzskatot to, ka neesmu lasījusi grāmatu „Māsa Kerija”, bet rezultātā- pret izrādi paliku tik pat kā vienaldzīga. Lielāku pārsteigumu manī izraisīja izrādes beigās pamatskolas skolotājas, kuras vienīgās piecēlās kājās un sauca: „Bravo!”
Man pietrūka emocionālā pacēluma pēc izrādes noskatīšanās, bet pārsteidzoši, ka tepat rindu iepriekš skolotājām ļoti paticis tas, kas man licies diezgan vienkāršs. Cerēto pārdomu un nostaļģijas vietā, viss izvērtās pārāk vienkārši- redzēju un viss, šķiet izrādei pietrūka lielāka dramatisma. Pēc izrādes vienīgi ieguvu galvā skanošu („lipīgo”) Kerijas dziesmu: „Likteni...likteni...”.
…
