Sirdsapziņa ir sava veida iekšējais monologs, kaut gan visbiežāk tās darbība izvēršas kā dialogs, dažkārt pat kā daudzbalsīga diskusija. Te mūžīgais oponents cilvēkā strīdas ar mūžīgo aizstāvi, neļaujot garam aizsnausties.
Sirdsapziņa parāda, ciktāl labais, taisnīgums, pienākums ir ieaudzināts cilvēka apziņā, ciktāl tie skāruši jūtas, pārliecību, motivāciju, gribu, raksturu, pat zemapziņu. Sirdsapziņas aktivitāte liecina, ka ir gūta zināma personības morālā autonomija, morālās tiesības orientēties, vērtēt, sodīt pašai sevi, ka ir sasniegta dziļa morālo parādību iekšējā refleksija. Rīkoties pretēji savai sirdsapziņai nozīmē vērsties pret sevi, nonākt konfliktā ar to, kas dārgs sevī, kļūt sev neuzticīgam.
Sirdsapziņu mēdz salīdzināt ar sabiedrības pārstāvniecību, tās sūtniecību cilvēkā, lai sevī ievērotu citu vajadzības, intereses, vērtības. Jevgeņijs Bogats uzsver: „Sirdsapziņa tā ir tauta tevī, tā ir cilvēce tevī, tā ir tava nemirstība.”
Ja cilvēks kā Narciss lūkojas tikai sevī un rūpējas tikai par sevi, tad viņā nevar pamosties sirdsapziņa. Ja cilvēks spēj saredzēt tikai līdz savas sabiedriskās grupas robežstabiem, tad viņa sirdsapziņai nav vispārcilvēciskā kritērija un viņa morāle ir atkarīga no šīs grupas, kārtas morāles.
Vēsturē nereti ir bijuši tādi attīstības posmi, kad laikmeta sirdsapziņu vistiešāk izteikuši atsevišķi cilvēki vai tautas radīti varoņu tēli. Prometeju dēvē par cilvēces sirdsapziņu. Renesanses laikmeta titāni lika pārvarēt iepriekšējo attieksmi pret pasauli, saasinot personiskās atbildības un sirdsapziņas jautājumus. …