Cilvēks sastāv no divām lietām- ķermeņa un dvēseles. Kāds ir teicis, ka acis ir dvēseles spogulis. Tajās varot iegrimt un pazust; tās esot tik dziļas kā visdziļākais ezers un skaidras kā saulainas dienas debesis. „Ja acs būtu dzīva būtne, tad tās dvēsele būtu redze,” – tā raksta Aristotelis par dvēseles funkciju. Jā, tā ir, taču dvēseli raksturo kas vairāk, nevis tikai acis.
Mūsu ķermenis, tātad arī tā kustības, ir mūsu vizītkarte. Tas, kā mēs sevi parādām, kā mēs sevi „nesam”, apkārtējiem sniedz priekšstatu par mūsu personību. Daļēji mēs sevi reklamējam un ļaujam cilvēkiem mūs novērtēt. Gaita, sejas vaibsti, roku kustības- tas ir pirmais, ko pamanām pretim nākošajā cilvēkā. Uzreiz novērtējam viņu un cenšamies iztēloties, kāda personība varētu būt. Tas, kā mēs ienākam auditorijā- bikli paveram durvis un bailīgām acīm, nevienu neredzot, gar malu nolienam vistālākajā kaktā un izliekamies, ka mūsu klāt nav; ar plašu vērienu „atplēšam” durvis un darām visiem zināmu, ka „Es esmu ieradies!”. Katrs solis, katra kustība raida signālus pārējiem un sniedz ieskatu mūsu dvēselē.
Cilvēks ir duālists, jo dzīvo tā saukto „dubulto” dzīvi.
…