Domāju, ka katrs no mums kaut reizi ir attapies, grimstot atmiņās, par to, ka kādreiz bijis labāk, agrāk visi visu paspēja laikā, nekur nesteidzoties. Dažkārt mēs vēlamies, lai kāds no mūsu dzīves notikumiem izgaistu nebūtība un nekad par sevi vairs neatgādinātu. Ko mēs iesāktu ja būtu iespēja visu negatīvo aizmirst, bet līdzi tam būtu jāņem, arī viss jaukais un noderīgais?
Atceros, reiz pati nonācu pie secinājuma, ka atmiņas nav nekas slikts ja vien tās nepārņem visu prātu. Taču neilgi pirms šīs atskārsmes domāju, ka, ja vien man būtu iespēja, es, ilgi nedomājot, izdzēstu no prāta visu bijušo. Cik jauki būtu, ja cilvēks spētu sevi veidot no nulles, pats saprazdams, ka par viņu neviens neko nezina, viņš savu reputāciju nav ne cēlis, ne zemē iemīdījis, un Tu, gluži kā nupat izkūņojies taurenis, pasauli redzētu kā neaptveramu, izaicinājumu pilnu ceļojumu.…