Es slidinu pirkstus gar durvju aili, tad maigi uzspiežu uz kliņķa un atveru durvis… Durvis, aiz kurām mājo rudens… Pūš maigs, rēns rudens vējiņš… Man priekšā stāv kļava, veca, bet uzticama. Viņas lapas ir zeltaini sārtā tonī, un viena no tām krīt lejup… Tā krīt lejup no koka, lēnām un mierīgi. Palido pa labi, palido pa kreisi, un tad triecas uz zemi. Bet tā nenokrīt, jo atkal spēcīgāk uzpūš vēja elpa, un tā lēnām, bet sparīgi paceļas dzidrajās rudens debesīs. Gluži kā dzīvē – arī mēs vienu brīdi krītam lejup, tad atkal paceļamies debesīs. Lapas ir kā bērna dvēsele – citas ir gludas, citas robainas, citas ir vienmuļas, citas krāsainas. Un tieši tas – bērnu dzīve, man rūp visvairāk. Man rūp dažādie bērnu likteņi un negaidītie dzīves pavērsieni.
Visi cilvēki reiz ir bijuši bērni, un vairums no mums bērnībā bija laimīgi. Bet tā nenotiek ar visiem, daudziem bērniem dzīve ir ciešanu un sāpju pilna. Bērns piedzimst, un viņš jūtas laimīgs tāds, kāds viņš ir - ar ģimeni, ar mammu un tēti. Tomēr bieži vien vecāki baidās uzņemties atbildību, vai viņi paši vēl ir bērni un nespēj pienācīgi rūpēties par mazo radībiņu, kas ir ar viņiem. Vecāki bērnus pamet. Atstāj viņus pie kādas labas kaimiņu tantes, pie kāda ģimenes locekļa vai vienkārši pamet kaut kur un bēg, bēg no realitātes ar cerību, ka tā visiem būs labāk. Bet tā nav. Bērns nokļūst likteņa rokās, un tad viņa dzīve kļūst smaga un rūgtuma pilna. Viņš „klaiņo” no vienas vietas uz citu, no vienas ģimenes pie citas un nekad nerod īstu māju sajūtu. Bērns vienmēr sevi moka ar jautājumu: „Kāpēc vecāki mani pameta, ko es tādu izdarīju?” Bērnam jau nekad neienāk prātā doma, ka vecāki uzskatīja, ka tā būs labāk, bērns vienmēr vaino sevi. Tā viņš dzīvo savu dzīvi, nelaimīgs, ar milzīgu tukšuma sajūtu sirdī un dvēselē.
…
