Kas man patīk Eduarda Veidenbauma izmisuma dzejā?

Veidenbauma intelektuālā agresija un izaicinājums visai pasaulei ir tas faktors, kas viņa dzejā nav novecojis gadsimta laikā, bet šķiet, ka savu potenciālu viņš ne tuvu nav īstenojis un ka viņš tiešām varētu būt kļuvis par vienu no latviešu visievērojamākajiem dzejniekiem. Protams, nav iespējams pierādīt, ka Veidenbauma „pieaugusī versija” saistītos ar izcilāku dzeju, jo šādi pa daļai agri nobrieduši, pa daļai drusku zēnīgi dzejnieki reizēm nemaz neattīstās kā dzejnieki, bet kļūst, teiksim, par labiem skolotājiem, advokātiem, profesoriem, sakrāj mantu, nodarbojas ar politiku, uzskata savus jaunībā sacerētos darbus par nedarbiem.
Visvairāk Veidenbauma dzejā man patīk tas, ka viņš nebaidījās atklāt jautājumu par cilvēka mokošo dzīvi, kuru, viņaprāt, varēja piepildīt vai nu darbs vai baudas.…