Aristotelis patiesību definējis kā intelekta atbilstību realitātei, tas ir, mēs domājam
pareizi, ja mūsu domāšana saskan ar empīriskās pieredzes faktiem. Mūsdienās
sarežģītu dabas parādību aprakstam vairs nav tik vienkārši izmantojama Aristoteļa
patiesības definīcija. Ja arī kāds intelektuāli izveidots modelis spēj aprakstīt un izskaidrot novērojamās dabas parādības un empīriskos faktus, tas nebūt nenozīmē, ka ir iegūts vienīgais patiesais īstenības apraksts. Ar prātu var radīt ne tikai vienu, bet gan vairākus modeļus, kas vienlīdz labi apraksta empīriskos faktus un norises.[6.]
19.-20. gs. Pragmatiķi apgalvo, ka nav absolūtas patiesības, jo ir neiespējami izzināt fizikālās pasaules uzbūvi un likumsakarības. Patiesība ir tas, kam mēs ticam.[4.] Tā izveidojas komunikatīvā procesā kā „bezgalīgas pētnieku kopības” visu locekļu vienprātība, tātad pasaulē pastāv kolektīvas, vispārnozīmīgas ticības formas. Bet visi cilvēki nav vienādi[3.], kā teicis Protagors: „Salstošajam vējš ir auksts, nesalstošajam ne[4.].” No Protagora teiktā izriet, ka cilvēku intereses un dzīves apstākļi atšķiras. Tā kā dzīves apstākļi mainās, arī patiesība jāaplūko dinamiski.[3.] Katrs no mums dzīvo
savā atšķirīgā pasaulē, līdz ar to līdzās pastāv dažādas un daudzveidīgas pasaules
ainas -plurālisms- un arī vairākas patiesības. Ja cilvēks kādai patiesībai netic, tad acīmredzot viņam šis patiesības nav.[4.] Patiesības kritērijs ir tās apstiprināšanās praksē[3.]. Jau sofisti uzskatīja, ka viena patiesība var būt pārāka par otru. Tieši šīs patiesības noderīgums un spēja kalpot lielākai sabiedrības daļai nosaka tās pārākuma pakāpi. Cilvēks, balstoties uz patiesību, pie mērķa var nonākt sekmīgāk, nekā sekojot tam, kas viņam šķiet meli.[4.]…
