Laiks ir kaut kas tāds, ko cilvēks nespēj ne ietekmēt, ne arī mainīt. Lai ko arī cilvēks darītu vai nedarītu, laiks plūst neatkarīgi no viņa. Līdz ar to cilvēks nemaz īstenībā nezina, kas ir laiks. Taču viņš par to var domāt, prātot un radīt kādu tikai sev piederošu un varbūt kādam citam nemaz nesaprotamu skaidrojumu šai būtiskajai pasaules sastāvdaļai, ko sauc par laiku.
Manuprāt, laiks vislabāk ir aprakstāms trīs formās – pagātne, tagadne un nākotne. Šie trīs vienkāršie vārdi izsaka visu pasaules spēku, jo viss, kas notiek pasaulē, ir pakļauts laika ritējumam. Laiks ir tas, kurš padara cilvēku mirstīgu. Tas skrien neizsakāmi ātri, un, kad mēs tam vairs netiekam līdzi, mūsu ķermenis apstājas un mēs mirstam. Apstājies ir mūsu laiks, bet laiks, kurš vada pasauli, ir nemirstīgs, tas ir mūžīgs un nepārtraukti tikai iet, iet un iet... Bez laika, iespējams, cilvēks nevarētu eksistēt, bet varbūt viņš kļūtu nemirstīgs, tāpat kā laiks, jo tad nebūtu ne pagātnes, ne tagadnes, ne nākotnes, kas veido cilvēka dzīvi, dažādus laika posmus viņa dzīvē – dzimšanu, dzīves ritējumu un nāvi.
Pagātne, tagadne un nākotne savā starpā ir ļoti cieši saistītas. Cilvēka pieredze veidojas no pagātnes notikumiem, taču tad, kad cilvēks atmiņā atsauc seno dienu notikumus, zemapziņa nesaprot, ka atmiņā atsauktais notikums ir noticis pagātnē un pieņem, ka tas notiek šobrīd, līdz ar to tie nekavējoties sāk eksistēt arī tagadnē. Tātad pagātne eksistē atmiņās, bet, ja mēs to atceramies, tā eksistē arī mūsu tā brīža domās – tagadnē. Kā ir ar tagadnes saistību ar nākotni? Kad beidzas tagadne un sākas nākotne? Manuprāt, nākotne sākas mirklī, kad kaut kāds notikums ir noticis un cilvēks to ir aptvēris...tad tas no tagadnes jau ir pārvērties par pagātni, un tas, kas notiek jau nākamajā mirklī, ir vēl tikko kā bijusī nākotne, kas nu pārvērtusies par tagadni, un ir radusies jau kāda jauna, vēl nezināma nākotne. Šeit varam redzēt, ka laiks rit tik ātri, ka cilvēks nemaz nav spējīgs tam izsekot līdzi. Pagātne, tagadne, nākotne – tās viena ar otru mainās milzīgā ātrumā. Varbūt tieši tāpēc arī ir tik grūti noformulēt, kas ir laiks, jo cilvēks nemaz nespēj aptvert laika pēkšņo un straujo mainīgumu. Kā gan lai noformulē to, kam tu nemaz nevari izsekot līdzi, ko nevari aptvert?
Vēl, runājot par laiku, es domāju, ka tas, ko cilvēks vēlas visvairāk, ko viņš vēlas paildzināt, pēc kā ilgojas, nav saistīts ar laiku kā tādu, bet gan ar viņa personīgo, piedzīvoto laiku – to, kas noticis, notiek un vēl tikai notiks tieši ar viņu. Šis laiks ir vienīgais, kuram var uzticēties un kuru var uzskatīt par patiesu, jo tas, ko raksta grāmatās, lasa lekcijās, stāsta apkārtējie vai pārraida radio un televīzijā, ir vispārinājums, otrreizējs laika attēlojums, formulējums, balstoties uz to, ko ir piedzīvojis kāds cits, līdz ar to ES to vairs nevaru piedzīvot kā pirmais.
…
