Pēc manām domām, gaisma mūsdienās ir ļoti plašs termins. Vārdam gaisma – var arī piedēvēt simbolisku raksturu. Manuprāt, uz planētas ir pietiekami daudz cilvēku, kuri gaismu uztver tikai kā fizikālu mērvienību. Un tā jau arī ir gaismas vistiešākā nozīme – elektromagnētiskie viļņi noteiktā viļņa garumu un frekvenču intervālā.
Es uzskatu, ka gaisma sevī apslēpj lielu domu, ideju un jēgu, jo gaisma ir tā, kura mūs paglābj no bezgalīgās tumsas un nebeidzamās nakts. Gaisma ir spožums. Un es sevī gaismu iztēloju kā cilvēka dvēseles stāvokli. Tas ir tāds brīdis, kad cilvēks jūtas laimīgs, pilnvērtīgs, sevi mīlošs un cienošs. Tad, kad cilvēks jūtas laimīgs, viņš var sevī saskatīt gaismu un bez šaubām, ja cilvēks sevī staro, tad šo dvēseles stāvokli nevar nepamanīt arī apkārt esošie cilvēki.
Domājot par gaismu, kā par abstraktu, simbolisku jēdzienu, manī visvairāk raisījās doma par to, ka gaisma spīd tuneļa galā. Gaisma kā cilvēka pēdējā vai vienīgā cerība pēc lielas vilšanās sevī vai arī citos, vai arī kā izeja no bezcerīga stāvokļa.
Un šeit man nāk prātā Kārļa skalbes pasaka „Bendes meitiņa”. Tā bija maza meitenīte, no kuras visi bēga un izvairījās pat satikties. Meitene, kura auga blakus savam tēvam Bendem. Viņa sevī nebija atradusi to gaismu, lai varētu laimīgi dzīvot .
…
