Lai gan ar filozofiju esmu pazīstama piecas minūtes un nekāda viedokļa man vēl par to nav, šķiet, ka vieglāk būtu pateikt, kas filozofija nav, nevis, kas tā ir. Filozofija pilnīgi noteikti nav stingras dogmas, matemātisks vienādojums ar tikai vienu pareizo atbildi un gramatikas likums, kas nekad nemainās. Filozofija nav mūsu primārā vajadzība un filozofiju pilnīgi noteikti nevar iemācīties. Filozofija noteikti nezina atbildes uz visiem jautājumiem, taču tā atrodas patstāvīgos meklējumos. Filozofijas galvenais uzdevums ir pareizi uzdot jautājumus (kas, kā zināms, bieži vien ir jau puse no atbildes) un tikai pēc tam atbildēt. Filozofijas vēsture nekad neapstājas, jo, lai gan uz vienu jautājumu atbildēts jau neskaitāmas reizes, tā meklē vēl un vēl.
Vārds „zinātne” mums saistās ar ko noteiktu un skaidru, ko grūti saprotamu un sarežģītu, bet filozofija ir saprotama katram, kas domā... vismaz sava filozofija. Tāpēc - vai filozofija patiešām ir zinātne? Zinātne ir empīrisks lauks, kas vāc faktus un pārbauda tos, zinātne ir brīva domas konstruēšana, taču ne ārpus jau zināmiem faktiem. Filozofija dzimst no realitātes, tomēr šķiet, ka cenšas no tās attālināties, lai spētu to labāk izskaidrot, tāpat kā mēs, lai risinātu problēmu, it kā izejam no situācijas – un tieši tā reizēm ieraugam īsto risinājumu, gluži vienkārši paskatoties uz lietām no malas. Filozofijas attīstības procesā ir bijis strīds, kas radījis daudz literatūras – cilvēks ir labs vai ļauns? Lielākā daļa filozofu uzskatīja, ka cilvēks nav labs, bet 18. gs. filozofs Žans Žaks Ruso domāja, ka cilvēks ir labs, bet to sabojājot civilizācija. …
