Kas ir filozofija? - tik strukturāli vienkāršs jautājums var sagādāt tik asas diskusijas, kuras nespēj ierobežot pat laiks. Domātājus cauri gadsimtiem mocījusi vēlme saprast un rast atbildi uz šo jautājumu, rezultātā radot simtiem atbilžu. Un visas ir pareizas.
Savu atbildi sākšu meklēt “Ilustrētajā svešvārdu vārdnīcā”, kurā jēdziens definēts šādi: “1. Zinātne par dabas, sabiedrības un domāšanas vispārīgajiem likumiem, mācība par esamības un izziņas vispārīgajiem principiem; 2) Kādas zinātņu nozares metodoloģiskie principi; 3) Filozofiska mācība, pasaules uzskats; 4) Prātojumi, arī uzskatu kopums.” Šī definīcija netieši norāda, ka katrs indivīds ar “filozofiju” saprot kaut ko savādāku, balstītu uz savu subjektīvo pasaules redzējumu. Vieniem filozofija ir “pasaules uzskats” - personiskās attiecības ar līdzcilvēkiem, valsti un pasauli, citiem tā ir zinātne par visu sev apkārt un sevī. Mērogs kādā indivīds domā par visu sev apkārt ir ekvivalents atbildes apjomam.
Turpinot sķetināt filozofijas mīklu, vēlos apskatīt filozofijas skaidrojumus, ko pasaulei sniedz filozofi – pašas zinātnes pārstāvji. Viena no pirmajām lietām, ko ikvienam jaunam filozofijas māceklim iemāca lektors, skolotājs ir vārda izcelsme. Tas ir cēlies no grieķu valodas – philein (mēlēt) + sophia (gudrība). Šo vārdu nozīme bieži tiek apspēlēta, sniedzot atbildi uz uzdoto jautājumu. Tā piemēram, grāmatā “Filozofijas ABC” tās autors Frīders Lauksmans par filozofiju raksta: “Skaidrojot filozofijas jēdzienu, kļūst atcīmredzams, ka tā nekad nav tikusi saprasta kā mācība, noteikti izteikumi par Dievu un pasauli vai arī sludināta gudrība. …
