Ethos (grieķu val. ethos – pierasta dzīvesvieta, paradums, tikums, raksturs) izsaka sākotnēji kaut ko stabilu Visumā (kā sava veida kosmosa auru) un cilvēku dzīvē, darbošanos noteiktā telpā un laikā. Pasaule veidota kā telpa (ethos), kas kalpo cilvēku attīstībai.
Ētika kopš Aristoteļa attīstījās kā filozofiska mācība. Aristotelis no vārda ethos atvasina ethicos – ētisks, raksturs, tikums. Viņš ētiku iekļauj praktiskajā filozofijā, saistot to ar politiskiem, tiesiskiem un ekonomiskiem jautājumiem. Ētikai kā praktiskajai filozofijai jāatbild uz jautājumu Kas man jādara? [2.;3.]
Ētika kā praktiskā filozofija ir mācība par dzīves gudrību, par labākas dzīves un sadzīvošanas meklējumiem, par cilvēka dzīves jēgas būtiskām problēmām, par cilvēku dzīves ceļiem, orientācijas iespējām pasaulē.
Ētika kā praktiskā filozofija ir dzīves pamatlīnijas, savas dzīves jēgas īstenojuma izvēle. Tā ir izvēle, kādam man jābūt kā cilvēciskai būtnei, dziļi personiska un būtiska izvēle, ar tūkstoš nezināmajiem, ar riska un neparedzētu situāciju momentiem. [2.;4.]
Ētika ir jābūtības, brīvības un vērtību mācība. Ētika pēta tikumus, kādi reāli eksistē īstenībā, ētikas vēsturi, meklējot šīs vēstures noteiktas likumsakarības. Tāpēc ētiku var raksturot kā zinātni par morāli kopumā, par tās rašanos, specifiku, attīstības likumsakarībām, tās vietu un lomu personiskajā un sabiedrības dzīvē. …
