Kas ir apgaismība: Imanuela Kanta, Mišela Fuko, Maksa Horkheimera un Teodora Adorno interpretācijas

Maksis Horkheimers, Teodors Adorno – apgaismības nolemtība
M.Horkheimers un T.Adorno skata apgaismības problēmu no kritiskās teorijas skatupunkta un, pretēji Kantam, rāda Rietumu civilizācijas nākotni diezgan pesimistiskā gaismā. Cilvēkiem vienmēr bijusi izvēle starp sevis pakļaušanu dabai vai dabas pakļaušanu savai patībai. Cilvēces racionalitāte, ideja par saprāta varu apgaismības un zinātnes attīstības rezultātā kļuvusi par iracionālu un patstāvīgu spēku. Šī racionalitāte ne tikai palīdz cilvēkam valdīt pār dabu, tā pati sāk valdīt par cilvēci. Apgaismības projekts pēc šo autoru domām ir nolemts neveiksmei. Pagātni vairs nevaram skatīt kā progresa materiālu, jo ticības progresam vairs nav, vienīgais veids, kā saglabāt pagātni tās dzīvīgumā ir māksla.
Man interesants šķiet abu autoru skatījums uz Rietumu civilizāciju, akcentējot tās pašdestrukcijas tieksmi, jo, manuprāt, šī tieksme ir skaidri saskatāma mūsdienu sabiedrības uzvedībā. Pašdestruktīvas darbības ir iracionālas, tā ir vēlme saglabāt savu patību un reizē atbrīvoties no tās, „Patības mēģinājums pārdzīvot sevi pašu, narkotiskais reibums eiforijas gūšanai, kurš saista patību, tiek pirkts par nāvei līdzīgu aizmirstību, un tas ir viens no senākajiem sabiedrības rīcības veidiem – uzturēt stāvokli starp pašsaglabāšanos un pašiznīcību.” Tieksme apreibināties ir viena no cilvēka pamata dziņām un ir pastāvējusi vienmēr un visās sabiedrībās. Taču šeit nav runa par apreibināšanos vien, tas ir tikai šaurākais skatījums uz cilvēka iespējām rīkoties pašdestruktīvi. Tīša, nesaudzīga rīcība pret sevi pašu ir pierādījums progresa neesamībai un līdz ar to apgaismes ideālu sabrukumam, tā iezīmējot drūmu nākotnes ainu.
…