Pirms ierados šai baltajā pasaulē man neviens nejautāja gribu es to, vai nē. Acīmredzot tam tā bija jānotiek. Un te nu es esmu. Loģiski, ka katram cilvēkam agrāk vai vēlāk rodas jautājums – kas es esmu? No kurienes es nāku un uz kurieni es dodos?
Dzīvību man deva vecāki. Es piedzimu no mātes. Tātad esmu dzīva būtne – tas nozīmē noteikti būt te uz pasaules. Man te patīk. Es tāds esmu viens ‘’Es’’. Otra tāda nav.
Katrs cilvēks piedzimst savā vietā un laikā . tātad šis ir mans laiks. Cilvēki iet reizē ar laiku, kamēr vien var. Kad viņi kļūst veci un nomirst, viņu laika gabaliņš beidzas, cilvēka laiks beidzas, bet lielais laiks nebeidzas, tas paliek tik un tā. Tas iet uz priekšu ar visiem citiem, - ar tiem, kuri vēl dzīvo un kuri piedzimst no jauna. Laiks ir mūžīgs, taču cilvēka mūžs katram ir sadalīts pa gabaliņam. Skumīgi, bet fakts. Reizēm pieķeros šīm domām, taču apzinos, ka neko tur mainīt nevaru. Esmu tikai puteklītis lielajā pasaules telpā. Taču, manī ir dzīvība. Dzīvība ir vislielākā varēšana un vislielākais spēks. Nav lielāka spēka par dzīvības spēku. Sēklai ir varēšana, tā pārplēš pat rieksta cieto čaulu un sāk augt. Sēklai ir varēšana, tā atbīda čiekurus, sprunguļus, sūnas, izlien no zemes un aug. Zālei ir varēšana , tā augdama uzlauž pat asfaltu un izlien ārā.…
