„Savās pasakās Skalbe ir radījis tēlu, kas sevī nes latviešu kluso skaistumu”, tā par Skalbes daiļradi ir teikusi Zenta Mauriņa. Arī es tam piekrītu, jo katrā pasakā ir kāds varonis, kurš pierāda kādu cēlu īpašību un liek mums aizdomāties par to, kas ir patiesi skaists un dārgs.
Tā kā iemīļotais K. Skalbes priekšstats par klusumu, tas arī pasakās tas atspoguļojas. Skalbes pasaku valdnieks un skaistums ir klusums. Dziļākā mīlestībā, bet arī dziļākās sāpēs viņa cilvēks klusē, un mājīgums ir tikai tur, kur var ieausties klusumā.
Skalbes radītais cilvēks ir bagātnieks, kaut gan tie, kas prot skatīties tikai fiziskajām acīm, pierādīdami paši savu nabadzību, viņu varbūt sauks par skrandaini. Bet, viņaprāt, bagāts ir nevis tas, kam daudz pieder, bet tas, kam nekā nevajag un kam vienmēr ir, ko dot. Kaķītis spēj atņemt ķēniņa sāpes (Kaķīša dzirnaviņas). Mazais puisis zelta matiem (Ūdens māte) pat izlepušai princesei var kaut ko iedot, bet princese zelta gabalus viņš neņem, nezinādams, ko ar tiem darīt. Tepat arī pelīte( Pasaka par pelīti) spēj princi atgriezt dzīvei. …