Kārļa Skalbes "Pasaka par vērdiņu" analīze

Lai raksturotu apstākļus, kuros notiek darbība, autors izmanto vides tēlojumus. Ekspozīcijā ar Laimes ceļu tiek parādīta trūcīgā apkārtne, kurā dzīvo arī Ansis. Vēlāk tiek aprakstīta pilsēta, tās darbīgā dzīve un attīstība. Izmantoti arī kontrasti un stāvokļu maiņa. Ja kādreiz Ansis pilsētas ielās bija atstumts un spiedās pie malas, cenzdamies nevienam netraucēt, tad tagad, ejot starp citiem pilsētas iedzīvotājiem, viņš no visiem cenšas izolēties, jo uzskata sevi par labāku, pārāku kā citi. Pirms kulminācijas, kad Ansis nonācis brīnumskaistā mežā, vide ir atbilstoša Anša noskaņojumam, jo šajā brīdī viņš jutās gandrīz laimīgs. Kulminācijas brīdī Anša satricinājumu parāda mutuļojošais avots.
Autora valoda šajā pasakā ir tēlaina un raita, tā veido vieglu plūdumu, ko lasītājam ir viegli lasīt un uztvert. Darbā izmantotas teikumu konstrukcijas, kas raksturīgas tieši pasakām (izteikti tautas pasakās), piemēram, teikumi, kas sākas ar un: “Un māte gāja atpakaļ uz savu tumšo kaktu [..]”. Tā kā pasaka rakstīta 20. gs. sākumā, tajā atrodami vārdi un to formas, ko mūsdienās vairs nelieto, piemēram, vārda būt pagātnes forma bez galotnes bij. Autors izmanto daudz tēlainās izteiksmes līdzekļus, piemēram, epitetus un salīdzinājumus: “tas domāja tālāk un gāja, galvu noliecis, gariem, smagiem soļiem”, “[..] viņa pirksti kā kukaiņi drebēdami rāpoja pa zelta un sudraba gabaliem”. Tie darbu padara krāšņāku, palīdz raksturot varoņus un sniedz lasītājam sajūtu, redzes un dzirdes gleznas, kas rada vēl lielāku emocionālo līdzpārdzīvojumu.
…