„Kad pirmās puķes plauka,
Mēs bijām divi uz lauka.
Es izgājis esmu māju daudz,
Bet pelēkas sienas man dvēseli žņaudz.
Tad plūda pār mani tavs matu zelts,
Tu klusi teici: „Nu tev ir telts.””
Kārļa Skalbes galvenais dzejas tēmas bija daba, mīlestība un ilgas pēc dzimtenes. Šajā citātā, manuprāt, ir izteikts viss: gan dabas apraksts, gan mīlas pārdzīvojums, gan patriotiskas noskaņas.
Skalbes dzejā dabai ierādīta galvenā loma, apdzejojot to vai saistot ar cilvēka dzīvi un folkloru. Viņš dabas tēlus salīdzināja ar materiālām vērtībām, bet tas nebija kā tās pazeminājums, bet gan cildināšana, jo, piemēram, takas, puķes un debesis dzejnieka dvēselei ir daudz nozīmīgākas par laicīgās pasaules dārgumiem. Tas atklājas dzejolī „Ziedoņa idille”:
„Spīd zālē bezdelīgactiņas
Un pieneņu ziedu zelts,
Un debesis pār zemi nolaižas
Kā zilgana zīda telts.”
Dzejolis „Mana mūza” sasaucas ar folkloras motīviem par tautas brīvības cīņām:
„Skanēja no viņas lūpām:
„Ej un par viņiem cīnies!.””
Bāra bērna tematika ir ļoti aktuāla mūsu folklorā. Te, nabadzībā, tiek skatīts visspožākais daiļums, ko veiksmīgi parādījis Kārlis skalbe dzejolī „Pelnrušķīte”:
„Šis vienkāršais meitēns man liekas
Tik skumji pievilcīgs.”
Dzejolis „Nemiers” jau pats skan kā tautasdziesma, kas cildina Latvijas dabu, proti, kokus, laukus un Daugavu:
„Mūžam zili ir Latvijas kalni.
Mūžam baltās Daugavas krāces.”
Tātad, var secināt, ka Skalbes dzejā nozīmīga vieta ir dabai, tās saistībai ar latviešu folkloru un atbalsi paša dzejnieka dvēselē.
Kā otrais svarīgākais Kārļa Skalbes dzejoļu motīvs ir mīlestība. Kā jebkurš cilvēks dzejnieks dziļi izjuta šos mīlas pārdzīvojumus. Arī Kārlis Skalbe uzskata, ka pastāv mīlestība no pirmā acu uzmetiena, tad viss apkārtējais kļūst maznozīmīgs, nevajadzīgs. Tas atklājas dzejolī „Satikšanās”:
„Aiz manis ir kalni un jūras,
Un upes, un ezeri,
Aiz manis ir visa zeme –
Tu viena esi man.”
…
